Skolēnu iespaidi par R. Sutas un A.Beļcovas muzeju

8.a kl. skolēnu iespaidi par R. Sutas un A.Beļcovas muzeju. A. Kempele ,,Interesanta muzejā bija krītiņu kaste ar karoti un lupatām- mākslinieciskā nekārtība, kas izcili atspoguļoja ciešo ikdienas saistību ar mākslu." I. Kleinhofa ,, Spēcīgu iespaidu atstāja A. Beļcovas ,,Glezna ar mūķeni", jo dzīvoju līdzi emocionālajam stāstījumam par meitas Tatjanas dzimšanu, kas bija iedvesma mūķeņu tēliem gleznā." E. Tobiase ,,Interesanta muzejā bija mākslinieka R. Sutas kabineta daļa, kur bija haoss, nomesti papīri, netīras kafijas krūzes, cigaretes un daudz kas cits. No muzeja apmeklējuma ieguvu daudz informācijas par mākslinieku privāto dzīvi, savstarpējām attiecībām, kubismu un R. Sutas dažādo personību.'' 

Par "Dvēseļu puteni"

"Par brāļiem un tēviem, kas krituši par mūsu dzimteni!"

Soļot marš! Aiz skolotājiem stāt!

Soļojam uz "Splendid Palace", visa ģimnāzija, visi kopā – lai pieminētu un atcerētos pagājušā gadsimteņa strēlnieku veikumu.

Viens un div', viens un div'! Ilgi gaidītā pēc Aleksandra Grīna romāna uzņemtā filma "Dvēseļu putenis" aicina skatītājus.

Vidusskolēnu bars ieplūst zālē, saklūp vietās un līdz pat pēdējai minūtei visos galos skan sasaukšanās. Kad zālē nodziest gaisma, viss noklust, sejas kļūst nopietnas un acis visas kā viena veras ekrānā.

Filma iesākas priecīgi un gaiši, parādot pat kara laikā dzīvo jauniešu sparu, bet drīz ar pirmā negaidītā šāviena rīboņu visa zāle satrūkstas. Turpmākā sižeta attīstība precīzi neatbilst romāna gaitai, tomēr mākslinieciski un emocionāli iedarbīgi, izcili parāda galveno grāmatas domu un ideju, proti, mūžīgu atmiņu un piemiņu kritušajiem, kuriem ir simboliska nozīme latviešiem pat mūsdienās.

Kad filma beigusies un noklust kara trokšņi, pirms filmas pēdējiem titriem uz pusminūti var dzirdēt, kāds ir tās radītais iespaids. Zāle slīgst kapa klusumā. Ja balkonā nokristu adata, to dzirdētu līdz pirmajai rindai.

Lēnām atgriežas lampu gaisma, un sākas čaboņa, pošoties uz izeju. Valodas iesākas bailīgi, it kā to runātāji vēl kavētos tikko redzētajās ainās un iespaidos. Varbūt kāds izņems no bibliotēkas Aleksandra Grīna romānu vai varbūt kāds klausīsies uzmanīgāk vēstures stundās. Galu galā, filmas ainas vēl ilgi paliks atmiņā, rosinot jautajumus un meklējot izskaidrojumus...

8. a kl. apmeklēja Kara muzejā lekciju

8. a kl. apmeklēja Kara muzejā lekciju- nodarbību par Bermontiādi un Lāčplēša kara ordeni. Skolēniem bija iespēja izspēlēt Rīgas aizsardzības taktiku, izpētīt vēstures avotus, iepazīties ar kara ieročiem. Pielikumā foto no pasākuma. 

8. a kl. skolēnu atsauksmes

8. a kl. skolēnu atsauksmes par O. Vācieša muzeja apmeklējumu 30.oktobrī- Marta Aleksandra Palmbaha ,, Es izbaudīju šī muzeja apmeklējumu, jo patika uzzināt vairāk par O. Vācieša personīgo dzīvi. Patika, ka muzejs bija iekārtots gandrīz identiski kā dzejnieka dzīvoklis tad, kad viņš tur dzīvoja." Amanda Kempele ,, Ļoti interesants un atmosfērisks iekārtojums, it īpaši O. Vācieša kabinetā un dzīvojamā istabā- gluži kā laika kapsulā. Gids ļoti interesanti un diezgan jautri izstāstīja par šīs mājas vēsturi, iemītniekiem." Laura Kataja ,,Novērtēju, ka devos uz O. Vācieša muzeju, jo ieguvu daudz informācijas par rakstnieku, tā laika notikumiem Pārdaugavā." 

Skolēnu pārdomas par filmu "Dvēseļu putenis"

7.c klases skolniece Alise Mīlenberga par filmu "Dvēseļu putenis":

Lai gan Dzintara Dreiberga filma "Dvēseļu putenis'' tika uzņemta par Pirmā pasaules kara laiku, filmas būtība vēl joprojām ir aktuāla - patriotisms un vēlme pēc kaut kā sava. Filmas darbība risinās gan Rīgā, gan Jelgavas apkārtnē un, protams, kauju vietās - Slokā, Nāves salā, Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā un beigās - Cēsīs. Režisors Dzintars Dreibergs noteikti ir izcils savā jomā - par katru detaļu bija īpaši piedomāts, sākot no vienkārša Latvijas karoga, beidzot ar sīku piespraudīti. Režisors bija ļoti ieintresēts savā darbā un Latvijas pagātnes pētīšanā, un, manuprāt, darīja vairāk nekā tikai režisors.


7.b klases skolēnu pārdomas pēc filmas "Dvēseļu putenis" noskatīšanās

Šī filma nav parasta varoņu filma. Tā rāda, cik slikti ir būt kaujas laukā. Daudzi aizvien domā, ka karā nekas nav grūti un pēc tā var kļūt par varoni. Bet pēc šīs filmas noskatīšanās jebkurš var saprast, cik karš ir briesmīgs.Es varu tikai apbrīnot mūsu senčus par viņu drosmi, gribasspēkuun pašaizliedzību, savu Tēviju aizsargājot. (Edvards Simanovskis}

Mana galvenā atziņa ir tāda- mums neiedomājami jāpasakās strēlniekiem, kas izcīnīja šo valsti. (Agate Paura)

Pēc filmas noskatīšanās es aptvēru, kas latviešu strēlniekiem bija jāiztur. Es jau agrāk zināju, ka karš ir šausmīgs, bezjēdzīgi mirst jauni un veci. Taču, ieraugot to visu, kas man stāstīts, tuvplānā, es sapratu, kādām grūtībām cauri izgāja karavīri, daži no tiem tajā laikā vēl bija bērni. Mani izbrīnīja tas, ka Artūrs, filmas galvenais varonis, pēc tam kad bija pazaudējis visu, kas viņam dārgs (mājas, ģimeni, draugus), varēja nesajukt prātā un turpināt dzīvot. (Elīze Loze)

Filmas galvenais varonis ļoti labi spēja attēlot karavīru kā jaunieti, kurš ir nobijies un nevēlas nošaut cilvēkus. Karā mira arī mana vecuma zēni… (Roberts Bočs)

Filmas beigās Artūram tiek pasniegts Lāčplēša kara ordenis, bet vai tas var izdzēst visu, ko viņš ir pārdzīvojis? Karā nav uzvarētāju, jo visi ir zaudētāji.(Mārcis Ešenvalds)

Manī valda pārdomas par mūsdienām, no vienas puses, mēs novērtējam brīvību, no otras-nē. Tagad es vēl vairāk novērtēju savu brīvību un saprotu, ka manas problēmas ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notika pirms 100 gadiem. (Linda Antiņa)


9.b klases skolēni

Zane Mētra:

No pārējiem aktieriem īpaši gribu izcelt Jēkaba Reiņa attēloto Miķelsonu. Man pašai šķita, ka Jēkabs Reinis vislabāk attēloja Miķelsona nāves ainu. Šī aina man bija visemocionālākais mirklis filmā.

Siliņa Emīlija:

Skatoties filmu, bija brīži, kad varēja raudāt, un arī brīži, kad smieties, kas parāda režisora spēju apvienot skaisto ar skumjo. Šī filma noteikti jānoskatās ikvienam latvietim, jo mums ir jāzina,cik daudz ir atdots, lai mēs varētu dzīvot savā, brīvā valstī. Filma lika atcerēties par visiem, kas savas dzīvības atdevuši, lai mūsu valsts šodien eksistētu.

Rihards Būmanis:

Visi apkārtējie mēģināja pasargāt Artūru, jo viņš bija visjaunākais no strēlniekiem, piemēram, brālis Edgars negribēja, lai viņš iet izlūkos, jo tas ir ļoti bīstami. Artūrs bija kautrīgs un negribēja nevienam darīt pāri, viņš nebija gatavs tādai vardarbībai, kāda ir kara apstākļos, bet ar laiku viņš pierada un sāka cīnīties. Mna likās, ka filmā bija par maz mūzikas un noskaņa bija pārāk laba kara laikiem.

12.e klase ciemojas Ziedoņa māju muzejā

2019. gada 25. septembrī Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12.e klases skolēni iniciatīvas projekta "Latvijas skolas soma" ietvaros varēja izrauties no ikdienas rutīnas un kopīgi doties uz kādu maģisku Latvijas nostūri – Imanta Ziedoņa vasarnīcu/muzeju "Dzirnakmeņi" Murjāņos.

I. Ziedoņa vasarnīca ir saglabāta tāda, kā to savulaik iekārtojis pats dzejnieks kopā ar dzīvesbiedri Ausmu Ziedoni-Kantāni. Izcilais latviešu dzejnieks pats sacījis: "Es gribu muzeju kā mūzu māju, kur cilvēki nāk pavadīt laiku attīstībā, jēgpilnās sarunās un jaunradot." Un viņa sapnis ir piepildīts – šis nav muzejs tā tradicionālā izpratnē. Tajā var iet, taustīt, baudīt un justies kā mājās. Radošā veidā izzināt sevi un pasauli. Katrs, kurš vēlas, var noklausīties dažādus ierakstus ar dzejnieka filozofiskajām dzīves atziņām. Muzeja darbinieki ar lielu sirsnību palīdz izvest cauri nelielam gabaliņam no Ziedoņa dzīves ceļa, pastāsta un paskaidro.

Izstaigājoties pa meža takām, saelpojoties svaigo gaisu, palasot dzeju, pie kopīga galda, dzerot liepziedu tēju un iegraužot pa kādam cepumam, pārņem garīga piepildījuma sajūta, domas par latviskumu un savu dzīvi. Tā teikt - ekskursija ar pievienoto vērtību.

"Lai gan muzejā ir padomāts par izziņas procesu un ik mirkli ir ar ko nodarboties, šeit valda miers, klusums un harmonija. Gribas apstāties un ieelpot. Noteikti atgriezīšos vēl kādu reizi," atzīst 12. e klases skolniece Luīze Tone.

"Man patika! Bija ļoti jauka sagaidīšana, stāstījums. Izbaudīju apkārt esošo auru. Ņemot vērā, ka arī skolas programmā tieši analizējam šobrīd Ziedoni, pēc muzeja daudz kas kļuva skaidrāks un ceļš Ziedoņa dzejā vieglāks, " saka Frančeska Putniņa.

Paldies latviešu valodas un literatūras skolotājai Dainai Štokmanei par aicinājumu pavadīt literatūras stundu citā gaisotnē alternatīvās mācību nodarbības ietvaros, "Latvijas skolas soma" projektam par finansiālo atbalstu un Imanta Ziedoņa muzejam par brīnumjauki pavadīto laiku!

12.e klases kolektīvs

Eksperimenējot ar arheoloģiju jeb eksperimentālā arheoloģija

Līdz šim par arheoloģiju bijām dzirdējuši tikai kā par vēstures pētīšanas nozari, bet nesen, mācoties par aizvēsturi un antropoģenēzi, uzzinājām, ka, lai testētu un iekāptu aizvēstures cilvēkveidīgā kurpēs, arheoloģijai ir apakšnozare – eksperimentālā arheoloģija, kurā interesenti darbojas ar aizvēstures cilvēku rīkiem un materiāliem, lai izprastu viņu domāšanu un apskatītu to darbošanās iespēja

Lai arī mēs ar klasi šajā arheoloģijas virzienā varētu ieskatīties praktiski, mūsu klases audzinātājs uz skolu ataicināja Latvijas nacionalā vēstures muzeja arheologijas departamenta darbinieku Dr. hist. Artūru Tomsonu, zinošu arheologu, kurš pēdējos gados pievērsies tieši šīs nozares eksperimentālajai apakšnozarei.

Pēc viņa stāstītā radām atziņu, ka eksperimentālā arheoloģija ir vērtīga vēstures nozare, ar kuru var iegūt dziļākus priekšstatus par aizvēstures cilvēkveidīgo dzīvi un domāšanas virzienu, kā arī atklāt vai pierādīt dažādu darbarīku pastāvēšanu.

A. Tomsons bija atvedis nelielu daļu savā krājumā esošo aizvēsturē izmantoto iežu, paša uzmeistaroto darbarīku un rotu klāstu. Mūsu klases pirmais kopīgais uzdevums bija tos sarindot secīgā līnijā no pašiem primitīvākajiem, no iežiem veidotajiem, līdz pat no dzelzs kaldinātajiem darbarīkiem un aksesuāriem. Jāatzīst, šo darbu paveicām ļoti precīzi (atmiņā vēl dus tikko iegūtā informācija vēstures stundās).

Tad mums bija iespēja pašiem iemēģināt roku primitīvāko akmens darbarīku veidošanā. Te pārliecinājāmies, ka, lai gan seno laiku cilvēkveidīgā smadzeņu tilpums bijis daudz reižu mazāks par mūsdienu, izdzīvošanai un darba rīku gatavošanai vajadzēja speciālas un precīzas iemaņas, kuras mūsu gadsimtā jau sen kā aizmirsušās.

Tomēr, izkāpjot no parastā vēstures stundu režīma un iekāpjot eksperimentēšanā ar aizvēstures sadzīves liecībām, ieguvām jaunu perspektīvu uz šo vēstures periodu un tā problēmām.

Ar sveicieniem no aizvēstures

10. a klase

Improvizācija un publiskās runas nodarbības

Šī gada 24.septembrī pie 9.b klases viesojās Radošās darbnīcas pārstāvis Krišjānis, kas skolēnus iesaistīja improvizācijas un publiskās runas nodarbībās. Nodarbības sākumā visiem skolēniem bija "jāiesildās", virzoties pa apli, mainoties vietām, pasakot konkrētas frāzes, mirkšķinot ar acīm. Nodarbības tālākajā gaitā bija nepieciešami brīvprātīgie, kuriem bija uzdoti visdažādākie uzdevumi. Pārējiem, savukārt, bija brīvprātīgie jāklausās, jāvēro, jāuzdod jautājumi. Skolēniem patika šīs nodarbības, bija interesanti, piedāvātie uzdevumi bija dažādi un varēja arī pasmieties.  

Jaunie humanitārie apmeklē Ziedoņa klasi

Lai gan pirmais semestris tikko sācies, mēs, jaunā humanitārās programmas klase, 4. septembrī devāmies savā pirmajā ekskursijā kopā ar klases audzinātāju Jāni Arāju un latviešu valodas skolotāju Dainu Štokmani. Līdz pat pēdējam brīdim ekskursijas mērķis mums palika noslēpumā tīts, un cik patīkami pārsteigti bijām, kad sapratām, ka esam aizvesti uz "Ziedoņa klasi," kura pēc Imanta Ziedoņa idejas un fonda "Viegli" finansējuma piedāvātrīs I. Ziedoņa pasaku, proti – "Suns Funs un vējš", "Pasaka par pogu" un "Kroko un Dils"- izlaušanās spēli.

Jāatzīst, bijām nedaudz uztraukušies, jo daudz kas jau bija aizmirsies (cik sen tās pasakas nav lasītas!), bet izrādījās, ka šeit pavadītajā laikā varēsim ne tikai nostiprināt jau zināmo par Imantu Ziedoni, bet arī uzzināt par fonda "Viegli" darbību, popularizējot latviešu kultūrā tik pazīstamo, bet arī svarīgo un neparasto personību.

Mūsu kopīgi pavadītais laiks Ziedoņa pasaku mīklās un labirintos rodams fotogrāfijā. Nebija viegli. Dažbrīd netikām prom no kādas uzdevuma daļas un talkā nāca skolotāui un stundas vadītājas padomi un uzmundrinājumi. Bet cik priecīgi un lepni bijām, kad sapratām, ka "Dzīves jēga ir prieks!"

Jā, Imants Ziedonis ir iezīmējies 20. (un ne tikai!) gadsimta latviešu kultūras vēsturē, un turpina atstāt savas pēdas arī mūsdienu skolēnu prātos ar savām asprātīgajām un jautrajām pasakām, daudzveidīgajiem dzejoļiem un rosinošajām dzīves gudrībām.

Mums bija prieks zināt, darīt, saprast, būt kopā un kaut ko piedzīvot.

Skolas somā – Baltijas ozoli!

21. novembrī Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 10.d klases skolēni Skolas somas ietvaros Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA apskatīja Latvijas valsts simtgadei veltīto izstādi "Baltijas ozoli. 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā".
Izstāde nav par gleznās attēlotiem, Baltijā augošiem, ozoliem, tā ir stāsts par 16. un 17. gadsimta kuģniecības sakariem ar Nīderlandi un no Rīgas, Ventspils un Liepājas ostām aizvestajiem ozoliem. No Baltijas tika eksportēts izcilas kvalitātes kokmateriāls, bet Nīderlandē no tā izgatavoja gleznu pamatnes, t.s. paneļus, ko senie meistari apgleznoja. Šobrīd, pēc daudziem gadsimtiem, tie ir miljonus vērti mākslas darbi. 21. gadsimta modernās tehnoloģijas un pētniecības metodes beidzot ļauj apstiprināt to, par ko mēs tikai nojautām: lielo Eiropas muzeju krātuves ir pilnas ar Baltijas ozolu!

Ekspozīcijā iepazināmies ar Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecības kolekciju un senā ozolkoka pētniecības rezultātiem. Ozolu izpētei ir divi veidi. Pirmais – gadskārtu skaitīšana ar dendrohronoloģijas metodi, izmantojot Eiropas un Latvijas datu bāzes, un otrais, kas ir vēl tikai iedīglī, – Baltijas ozola DNS noteikšana. Pirmo veiksmīgi izmēģinājām arī paši.
10.d klases skolēni ar interesi iepazinās gan ar nīderlandiešu mākslas darbiem, dendrohronoloģijas metodi, laikmeta notikumu un auras atspoguļojumu gleznās, gan gleznu rāmjiem un paneļiem. Jauniegūtās zināšanas palīdzēs bagātināt ģeogrāfijā, bioloģijā un vizuālajā mākslā mācīto. Ar nepacietību gaidām nākamo piedzīvojumu!

Pārdomājot Dāvja Sīmaņa kinofilmā „Tēvs Nakts” redzēto

Filma man lika izvērtēt to, kādas ir cilvēku vērtības, cik noturīgas vai gluži otrādi – trauslas un nenoturīgas. Mēs visi esam cilvēki, tomēr atsevišķos laikos kāda cilvēku grupa uzskata sevi par pārāku... Noteicējs ir tas, kuram rokās ir ierocis. Cilvēka trīcošā dzīvība ir tikai viena šāviena attālumā no izdzišanas. Filma atgādināja par to, ka arī kritiskās situācijās atrodas tādi cilvēki kā Žanis Lipke, tēvs, likteņa gūstā kritušo aizbildnis. Viņa pašaizliedzīgā, cildenā rīcība man lika uzdot jautājumus arī sev. Cik ļoti es būtu gatava riskēt ar savu drošību citu vārdā? Vai es būtu uzņēmusies tādu pārdrošu un cēlu mērķu labā pakļaut briesmām savus tuvākos? Filmas vēstījumu, manuprāt, vistiešāk raksturo vārds „cilvēcība". Vai mēs pazīstam cilvēcību?
(Ance Zirnīte, 10.a)

Žaņa Lipkes gaitas un emocijas liek aizdomāties nedaudz dziļāk par ikdienišķām domām. Vai man pietiktu drosmes? Vai es nerīkotos gļēvi? Vai es saglabātu cilvēcību un spētu par to atdot dzīvību? Atbildes uz šiem jautājumiem liek justies nelāgi un lielākā vai mazākā mērā rada vēlmi laboties. Novērtēt.
(Daniela Rihtere, 10.a)

Manuprāt, izcili ir tas, ka filmas veidotāji Ž.Lipki neatspoguļo tikai kā augstsirdīgu varoni, bet parāda to, ka arī viņš ir tikai cilvēks, kuru māc šaubas un izmisums.
Es uzskatu, ka svarīgākais ir tas, ka tikai dažus gadus pirms filmā attēlotajiem notikumiem sabiedrībā valdīja augsta kultūras un sociālā attīstība. Tikai dažus gadus vēlāk šie paši cilvēki piedzīvoja neiedomājamas šausmas.
(Kristaps Kalējs, 11.a)

Filma mudina skatītājam domāt par to, cik varaskārs var būt cilvēks, jo spēj nogalināt tūkstošiem „nepareizo", lai sasniegtu kāroto. Tomēr pretstatam ir arī citi, kas riskē ar visu, kas tam dots, lai izglābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Ir arī vidus, kas pakļaujas galvenajai varai, lai neapdraudētu sevi un tuviniekus, izrādot gļēvulību. Pēc šī var spriest, ka katrs pats izvēlas to pusi, kurā vēlas atrasties. Tātad būt drošsirdīgam un cīnīties vai būt vienaldzīgam un slēpties no atbildības. Filma arī mudina aizdomāties par to, cik daudz cilvēkam ir dots mūsdienās, taču to ir jāmāk apzināties un pareizi izmantot.
(Elīna Poļanska, 11.a)

Es pēc šīs filmas atkal un atkal domāju par cilvēka nozīmi milzīgu un nežēlīgu karu priekšā. Ir smagi apzināties, ka aiz tūkstošiem nogalināto ir cilvēki, kuru dzīves tiek iznīcinātas, atstājot neizdzēšamas pēdas pasaules vēsturē. Tie ir tūkstošiem neizdzīvoto dzīvju un nepiepildīto sapņu.
(Eduards Jakovičs, 12.sb)

Grūti ir saprast, ka tādi paši cilvēki kā mēs var būt tik zvērīgs, tik varmācīgs un galu galā necilvēcisks. Ja ārējie apstākļi mūs spēj tik drausmīgi izmainīt, kas tad diktē mūsu dzīvi parastos apstākļos? Vai cilvēks pats veic savas izvēles vai tikai akli seko kādam sev nezināmam plānam?
(Teodors Bankovskis, 12.sb)

Ciemos pie Ojāra Vācieša

5. oktobrī 8.sb klase iniciatīvas " Latvijas skolas soma" ietvaros apmeklēja O. Vācieša muzeju.
Saulainā oktobra piektdienā, kad devāmies uz Ojāra Vācieša muzeju Pārdaugavā, bijām labā garastāvoklī, jo tikām uz īsu brīdi atbrīvoti no skolas pienākumiem. Vēl labāk jutāmies pēc muzeja apmeklējuma, jo bijām iedvesmas pilni.
Krāsainās rudens lapas un neliela vēsma padarīja visu iespaidu vēl spilgtāku, aplūkojot seno māju. Tā pati it kā čukstēdama vēstīja: „Manī dus mākslinieka dvēsele."
Skatoties Ojāra Vācieša jaunības fotogrāfijas, meitenes bija pārsteigtas, cik glīts puisis jaunībā bijis Ojārs Vācietis. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka Ojārs Vācietis bija arī talantīgs mākslā un mūzikā. Es brīnījos par piezīmju lapiņām, kuras viņš bija zīmējis. Pārsteidzoši, ka viņš bija spēlējis klavieres tikai pēc dzirdes!
Viņa dzeja atsāja lielu iespaidu uz mani, un es sapratu, kāda personība ir bijis Ojārs Vācietis. Ja varētu, es viņu noteikti vēlētos satikt, bet tas vairs nav iespējams. Tagad es varu vienīgi iepazīt viņa domas un pārdzīvojumus, lasot viņa dzeju.
Rūta Saulespurēna, 8.sb klase

Recenzija par filmu “Homo novus”

2.oktobrī RV2ģ 10.-12. klašu skolēni iniciatīvas " Latvijas skolas soma" ietvaros apmeklēja Režisores Annas Vidulejas filmu "Homo novus", kas veidota pēc Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna motīviem.
10.b klases skolniece A. Jupite dalās savās pārdomās par redzēto
Es skatījos filmu "Homo novus" kinoteātrī "Splendid palace", kur bija svinīga, grezna un skaista zāle, bet tas neietekmēja filmas uztveri. Tiešām varu pateikt, ka filma iedvesmo, rosina būt strādīgam, mērķtiecīgam, uzticīgam savam darbam, un pēc tās noskatīšanās man pat rādās vēlme kaut ko uzzīmēt pašai.
Filma "Homo novus" man ļoti patika, jo tā lika aizdomāties par cilvēku liekulību, pašpārliecinātību, ikdienišķām sacensībām, alkohola lietošanas kaitējumu. Radās pārdomas, vai tiešām daru to, ko gribu, varbūt es arī esmu mantkārīga, varbūt esmu slinka, ātri padodos un vajag censties vairāk, būt mērķtiecīgākai. Es ieteiktu iepazīties ar filmu visiem cilvēkiem, it īpaši tiem, kurus interesē māksla un latviešu mākslinieki.

Ekskursija uz Ziemassvētku kauju muzeju

Iniciatīva „Latvijas skolas soma" ir lielākā valsts simtgades dāvana vairāk nekā 200 000 Latvijas skolēnu. Projekta ideja ir ikvienam skolēnam dot iespēju personīgi piedzīvot kultūras un mākslas pasākumus. Aptveramās jomas – arhitektūra, dizains, teātris, mūzika, vizuālā māksla, deja, literatūra, kultūras mantojums un kino.
Šī projekta ietvaros 27. septembrī 9.klases devās tradicionālajā mācību ekskursijā uz Tīreļpurvu , lai izzinātu Ziemassvētku kaujas un latviešu strēlnieku cīņu gaitas I pasaules kara laikā. Vispirms skolēni apmeklēja "Mangaļu mājas" – Ziemassvētku kauju muzeju. Skolēniem bija iespēja iepazīties ar ieročiem un munīciju, kas tika izmantoti kaujas laukā, kā arī uzzināt par karavīru dzīves apstākļiem. Pēc dažādām aktivitātēm, skolēni devās pārgājienā pa strēlnieku kauju vietām.
Izdevumi tika segti no projekta "" Latvijas skolas soma"