22. martā RV2ģ skolēni programmas „Latvijas skolas soma“ ietvaros apmeklēja filmu „Mātes piens“.

 Te daži viedokļi no 11.c klases

No: Bea Kuģevica

Manas pārdomas pēc filmas "Mātes piens" noskatīšanās.

Šī filma man lika aizdomāties par to, kā skolēniem bija jādzīvo PSRS laikos, lai gan biju dzirdējusi stāstus no vecākiem un skolotājiem par viņu pieredzi skolā. Skatoties filmu, es spēju to vizuāli skaidrāk uztvert, kas man vedināja uz pārdomām, ka man ir vairāk jānovērtē sava brīvība, viedokļa brīvība. Par pašu filmu varu teikt, ka man patika ideja un man patika pārejas, kas tika izmantotas tajā. Mazliet mulsināja tas, ka "mātes piens" tik daudz neatspoguļojās filmā, kā man likās pirms tās noskatīšanās, izlasot aprakstu, jo, cik noprotu, centrālā doma ir vērsta kā ieskats Padomju Savienības iedzīvotāja dzīvē, ikdienā. Kopumā man tā patika un arī ieteiktu skatīties citiem, īpaši skolēniem.

No: Marks Spricis

Mātes piens lika man aizdomāties par dzīvi Padomju Savienībā, par to kā mani tuvinieki dzīvoja valstī bez brīvības. Filma arī liek domāt par to, kas ir mātes uzdevums. Man ļoti patika filmas skati un kinomatogrāfija. Visi aktieri bija ļoti meistarīgi un pārliecinoši, īpaši laba man šķita Maijas Doveikas aktierspēle, kas bija ļoti emocionāla.

Edvards Reksnis, 10.b

Padomju zābaki vai gumijnieki?

Tad un tagad. PSRS un Latvija. Rodas atbildes vai jautājumi? Ināras Kolmanes filma ''Mātes piens'', kas uzņemta pēc Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīviem, ir viss, kas bijis un ir. Darbam piemīt tāda īpaša maģija – izraut no ikdienas un iemest padomju gumijniekos.

Kāpēc ne zābakos? Vai nepilnās 2 stundās ir iespējams ietērpt mūsu tautas, senču desmitiem gadu ilgušās sāpes? Nē, bet iedegt iedvesmu, oglīti iztēlei gan. Drūmie ģīmji, raksturi, toņi, dzīvokļi, tapetes, apģērbi, grāmatas, skati un ikdiena liek izjust depresiju. To depresiju, kas virmoja tā laika ieslodzītajos "latviešos'' – Astrā, vectēvā, vecmātē. Realitāte bija nepaciešama, un dzīve tāpat.

Gluži kā mūsdienās cilvēki bija apspiesti. Pretošanās padomju režīmam – cietums, skaidrošanās. Uzskatu atšķirība, patieso vērtību atgādināšana – nāve, izraidīšana, nodevēja saturs. Kā izdzīvot? Kad tas beigsies, kad kļūs labāk? Cilvēku dusmas filmā krājas un krājas. Ja daži spēj nodzīvot, savu nepasakot un turot mēli aiz zobiem, tad citiem sākas problēmas. Maijas Doveikas attēlotā Astra – sāpju epicentrs. Naids, dusmas, bērns, padomju režīms, netaisnīgi vīrieši sabojāja viņu. Ilgi kārotā karjera – vējā. Mentālās veselības problēmas – posts. Tāda nu bija tā ikdiena, bet vai tas bija viss? Vai tiešām mēs brīvību vēlāk sasniedzām, remdējot uzkrāto sāpi?

Astrai un viņas meitai Norai, kuru atveidoja Rūta Kronberga, bija saspīlētas attiecības. Gribās teikt, ka abas bija apmainītas vietām, jo Astra ar pienu meitu nebaroja, taču pēc darba mājās ar ēdienu galdā meita sagaidīja māti. Neskatoties uz asajiem notikumiem, Nora ģimeni sargāja, mīlēja, meloja padomju funkcionāriem. Viņa riskēja ar izglītību, lai paglābtu tuvākos. Šis parāda to, ka, lai cik sarežģīti bija PSRS okupētajā Latvijā,ģimene cilvēkus vienoja, bija vērtība, un mīlestība pret to nepazuda.

Padomju "drūmā aura'' uzburta, apspiestība atspoguļota, neapmierinātība līdz kaulam. Ko vēl prasās? Ko vēl gribas? Grūti teikt, bet tā nu bija. Filmā salīdzinoši virspusēji atspoguļota Padomju Savienībā dzīvojošo ikdiena. Bet vai mums vajag vairāk, lai rastu priekšstatu par seno? Vai mums vajag cildināt šīs idejas, kas mocījušas mūsu senčus? Nē, tāpēc filma ir krietns gājiens gumijniekos, kas aptver gan vērtības, gan traumu, kurai cauri esam briduši.