Skolēnu pārdomas par redzēto:

P. L. Bauze ,,Filma "Zeme, kas dzied" aizkustināja mani. Tā ir ne tikai vizuāli skaista, bet arī atgādina par Latvijas tautas spēku un vienotību. "Zeme, kas dzied" ir iedvesmojošs stāsts, kas ļauj sajust grūtības, ar kurām sastapās tauta, un tās cerību uz nākotni."

E. Briekmane ,,Manuprāt, filma bija skaisti nofilmēta, jo pa brīdim redzamie saules stari veidoja omulīgu sajūtu.Lai gan man viss lielākoties patika, es būtu gribējusi, lai parādītu vairāk skatus no Dziesmu svētkiem: vēl kāda dziesma nodziedāta, cilvēku stāšanās estrādē, stress par šo jauno, nepieredzēto pasākumu. Mazliet šķita nevajadzīgas dažas sižeta līnijas, jo neradīja "pabeigtības" sajūtu, piemēram, Tomsona mīlestība pret savu sievu bija mīlīga, taču tajā īsti nekas nemainījās, un filmas beigās tai īsti nebija nekādas nozīmes."

A. E. Kariņa ,,Filmai bija interesants sižets, pievēršoties pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Rīgā.Īpaši patika smalkās skaņas, kuras bija dzirdamas parastās ainās, piemēram, notekūdeņu tecēšana mājas sienās, izceltie soļi pret koka grīdu vai akmeņaino ceļu, cigāra aizdedzināšana un koku mēbeļu čīkstēšana. Daudzi izpauda problēmas ar ierunāto cilvēku skaņu, taču man nekas tamlīdzīgs netraucēja iedziļināties filmas skatīšanā."

P. Zvirgzdiņš ,, Lielākā problēma, manuprāt, ir fundamentāla neizpratne par žanru. Vēsturiskās drāmas galvenajam jautājumam būtu jābūt nevis "vai?" bet gan "kā?". Visiem jau zināms, ka dziedāšanas svētki 1873. gadā patiešām notika, bet mazāk dzirdēts par to, kā izdevās organizēt tik iespaidīgu pasākumu par spīti cariskajai un landtāga varai.Lai gan šajā filmā kopumā ir aptuveni divi sižeta pavērsieni, kam ir reāla ietekme uz tālāko notikumu gaitu, režisoram laikam tāpat bija ļoti bail, ka kaut ko svarīgu piemirsīsim. " 

Mūsu klase apmeklēja filmu kino "Bize", kas atrodas ļoti izdevīgā vietā netālu no skolas. Īpaši novērtējām iespēju baudīt individuālus seansus laikā, kas ir piemērots mums.

Filma "Zeme, kas dzied" ļauj ielūkoties vienā no nozīmīgākajiem Latvijas kultūras vēstures notikumiem – Pirmajos Vispārējos Dziesmu svētkos. Tās stāsts ne tikai ļāva dziļāk izprast mūsu tautas vēsturiskās saknes, bet arī veicināja spēcīgu patriotisma izjūtu katrā no mums.

10.SB klases audzinātāja

Kristiāna Zakarīte

​13. septembrī 9.c klase Latvijas skolas soma ietvaros devās uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Cilvēki laivās". Tā kā dienu iepriekš bija notikusi pirmizrāde, klase varēja sekot līdzi kultūras notikumiem ap šo izrādi – recenzijām, TV un radio raidījumiem. I. Mičules režisētās izrādes pamatā ir A. Bela romāns ar tādu pašu nosaukumu, un to 9.c klase septembra mēnesī analizēja literatūras stundās.

Teksts: Barbāne Gunta
Foto: Latvijas Nacionālā teātra vizuālais materiāls

 Sanija Karlīna Blīgzna,12.a

Tikšanās ar Gustu Ābeli, salīdzinot ar pagājušā gada tikšanos, bija patiešām vērtīga un patīkama. Varēja just, ka Gusts ir vairāk iejuties gan Latvijas Kultūras akadēmijas, gan pieaugušo dzīves ritmā un spēj ar jau daudz nosvērtāku attieksmi izklāstīt savu grāmatas rakstīšanas un izdošanas pieredzi, kā arī izvērstāk un pilnīgāk atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Es ļoti novērtēju, ka tikšanās laikā bija iespējams uzzināt Gusta personīgo viedokli gan par rakstīšanas procesu, gan studijām, kā arī dzirdēt fragmentu no viņa jaunās grāmatas, kas mani ieinteresēja izlasīt arī pirmo grāmatu. Arī viktorīna man šķita ļoti veiksmīgs veids, kā iesaistīt klausītājus šajā tikšanās reizē un dot iespēju vismaz vienam no tiem saņemt arī kaut ko atpakaļ. Tomēr jāatzīst, ka vairāk vēlējos dzirdēt par to, kā tika izlemts, ka viņa grāmata varētu pārtapt par teātra izrādi, jo, manuprāt, tas ir patiešām liels un pārsteidzošs sasniegums, it īpaši jaunietim un viņa debijas grāmatai.

Kā pilnīgs pretstats man šķita tikšanās ar Andri Akmentiņu, jo domāju, ka tā būs vēl nopietnāka un pat nedaudz nogurdinoša pēc garās skolas dienas. Tomēr tieši tāpēc man Andra Akmentiņa stāstījums ļoti patika, jo es negaidīju, ka dzejnieks būs tik enerģijas pilns un spēs aizraut ar savu neparasto dzeju. Visvērtīgāk man šķita tas, ka bija iespējams dzejnieka dzeju dzirdēt viņa paša izpildījumā, jo, ja lasītu to grāmatā, es noteikti nespētu līdz galam izprast tās nozīmi un sadzirdēt interesanto ritmu un plūdumu. Ļoti patīkami bija dzirdēt dzejnieka personīgos dzīves stāstus, kas arī ir iedvesmojuši viņa dzeju, jo tas tikšanos padarīja daudz personīgāku un ļāva pilnīgāk izprast gan dzejnieka personību, gan daiļradi.

Kopumā es patiešām izbaudīju šīs tikšanās un priecājos, ka mums tika dota iespēja paklausīties, ko par radošo procesu domā mērķtiecīgs jaunietis un jau pieredzējis, tomēr spara pilns dzejnieks, jo tas deva iespēju salīdzināt abu literātu atziņas un saprast, ka radīt spēj ikviens, ja patiešām to vēlas.

Madara Kukule,12.a

Tā kā jau pagājušajā gadā bija iespēja satikt Gustu Ābeli, tad šoreiz viņš likās jau zināmāks un bija priekšstats par to, kas sagaida. Šķiet, ka Gusts ir diezgan patīkams cilvēks un abas tikšanās reizes likās ļoti patīkamas un interesantas, protams, ka piesaista arī tas, ka viņš ir mūsu skolas absolvents un gadu starpība mums ir pavisam neliela.

Grāmatu ''Pasaulē mīļākais klusums'' izlasīju uzreiz pēc pirmās tikšanās ar Gustu Ābeli, tā kā tas bija jau pirms laba laika, es nespēju pamatot savu patiku vai nepatiku par izlasīto, taču atceros sajūtu, ko tā sniedza. Man ļoti patīk, ka šī grāmata vēstī par jaunieša dzīvi, ko rakstījis arī kāds jaunietis, manuprāt, tas ir saglabājis šo sajūtu autentiskumu, tomēr mani ne līdz galam saistīja grāmatā atklātie stāsti, kaut kas mani tajā atgrūda, un arī valoda man patīk literārāka, bet par grāmatu tas jau ir cits stāsts... Esmu diezgan pārliecināta, ka izlasīšu arī viņa otro grāmatu, taču jau izlasītajā fragmentā jutu Gustam raksturīgo stilu, kas tomēr mani tā līdz galam un pilnībā nepārliecina, bet tas nemaina to, ka man ir interese par viņu un viņa darbiem. Es teiktu, ka visvairāk tieši gaidu izrādi, uz izrādi gan es ļoti, ļoti gribētu tikt. Tā būs laba jauneklības dvesma Nacionālajam teātrim (cerams!).

Jāsaka gan - cerēju, ka Gusts vairāk dalīsies tieši ar savu augstskolas pieredzi, bet paldies viņam par sniegto laiku, neviena saruna, neviena tikšanās nav tāda pati, un bija iespēja uzzināt kaut ko jaunu arī šoreiz, paldies arī Robertai (Gusta klasesbiedrenei, kura studē mākslas vēsturi), kas atgādināja ļoti svarīgu domu par to, ka ir jādara tas, kas tev patīk, šajā gadījumā jāmācās tas, kas tevi interesē, un es ļoti ceru, ka tās iespējas tiešām nāks un ka kontakti arī būs, jo tā gan ir lieta, ko esmu apzinājusies, būdama vēl diezgan maza, ka svarīgi ir kontakti, kontakti un kontakti!

Mūzikls bija ļoti aizraujošs un interesants. Man ļoti patika dziesmas un tas, kā aktieri parādija, kā lielākā daļa klašu izskatās. Mūzikls man lika padomāt kādu vietu es esmu ieņēmis auksmes par mūziklu Klaseklasē un kā es izturos pret citiem. -- Olivers Ģigulis, 7.c klase

Manuprāt, tas mūzikls bija interesants un nebija tā ka paliek garlaicīgi. Man vislabāk patika daļa ar policistiem. jo tie staigāja ārpus skatuves un ar lampiņu pārbaudīja. - Edmunds Mauriņš, 7.c klase

Man ļoti patika tas, ka bija spilgti attēloti tēli, emocijas un varēja novērot to kā varoņu raksturi mainās un es pamanīju līdzības starp saviem tagadējiem un bijušajiem klasesbiedriem. Balsis dziedātājiem bija skaistas un melodiskas, man patika tas cik spēcīgi bija gaismu efekti un vizuālais noformējums kopumā. Varbūt beigas manai gaumei bija nedaudz pārāk sasteigtas bet visu tik un tā varēja saprast, tērpi bija forši. -Emīlija Lapsa, 7.c klase

Mūzikls bija ļoti enerģisks, un tas savā ziņā attēloja normālu klasi. Mūziklā bija fonā skaisti attēli, kas, es tā saprotu, bija zīmēti kladē. Aktieri ļoti skaisti dziedāja, un bija prieks tur būt. - Elizabete Šmite, 7.c klase

Mans pirmais iespaids par mūziklu bija neskaidrība par tā mērķauditoriju. Mēs - vidusskolēni, attapāmies starp ļoti daudz pamatskolēniem. Pēc mūzikla noskatīšanās sapratu, ka lielākajai daļai vidusskolēnu šis mūzikls nešķita saistošs. Lai gan aktieri izcili attēloja klases vidi un mūzika ar apgaismojumu piešķīra tam visam eklektisku un netipisku atmosfēru, man šķita, ka scenārijs ir pavirši veidots. Konkrēti - mūzikla laikā netiek atklāta galvenā doma, neviena būtiska atziņa, jo neviena varoņa rīcībai nav paliekošu seku, no kurām mācīties. Tāpēc, neskatoties uz ideālo vizuālo noformējumu, joprojām rodas iespaids, ka mūziklam nav nekāda svara. Tieši tur arī atkal rodas jautājums par to, vai šāds iestudējums ir piemērots pat pamatskolēniem, kuri ir tik trauslā personības un vērtību nostiprināšanās posmā savā dzīvē. – Renāte Šmite 11.b

Šonedēļ apmeklējām mūziklu "Klase". Aktieri bija izcili un viņu balsis patiešām patīkamas. Vizuālais noformējums ir moderns un pievērsa skatītāju uzmanību. Pats scenārijs ir ļoti raustīts, nebija skaidrs, ko tieši autors vēlējās ar to pateikt. Šī pasākuma viens raksturojošais vārds būtu - haoss. Haotisks scenārijs un auditoriju piepilda daudz mazi bērni, kuriem patiesi interesēja izrāde, taču tā noteikti nebija domāta vidusskolēniem – Kristiāna 11.b 

25. septembrī divas stundas skolā viesojās rakstnieks, dzejnieks Andris Akmentiņš. Viņš lasīja fragmentus no savas jaunās lugas, kuras šī brīža nosaukums ir Princese un Rakstvedis jeb ko iesākt ar mīlestību. Vai vēl vienkāršāk ‑ Dzejas luga.

Pēc tam Akmentiņš pievērsās bērnu dzejai. 9.c klases meitenes viņa uzstāšanos vērtē atzinīgi:

Loreta Mētra: - Lielu uzmanību vēlos vērst tieši uz to, ka viņš bija ļoti aktīvs un ieinteresējoši runāja. Bija interesanti klausīties viņa stāstos un atmiņās. Varu tiešām teikt, ka apbrīnoju A. Akmentiņa enerģiju tikšanās laikā, kā arī daudzo tekstu lasīšanu un stāstīšanu.

Amanda Kluce: -Es biju pārsteigta, cik enerģētisks un dzīvespriecīgs cilvēks ir Akmentiņš! Man patika viņa runas stils, kā Akmentiņš lika uzsvaru uz vārdiem un lasot lietoja gan izsaucienus, gan ķermeņa valodu. Arī luga, ko viņš lasīja, bija interesanta. Visvairāk atmiņā palika, kā viņš dziedāja, viņam bija pārsteidzoši laba un izteiksmīga balss!

Liene Zvane: - Tikšanās ar A. Akmentiņu bija noderīga pieredze. Klausoties rakstnieka rakstu darbu lasījumus, iepazinu viņa rakstīšanas stilu, kas šķita aizraujošs. Mani sevišķi piesaistīja tas, ka viņš savus daiļdarbus ne tikai lasīja, bet arī nodziedāja. Bija interesanti dzirdēt arī par paša rakstnieka dzīvi un nodarbēm. A. Akmentiņa lekcija bija jautra, izglītojoša un reizēm humoristiska. 

Skolas somas ietvaros apmeklētā Imanta Ziedoņa klase bija jauks, interaktīvs un multimodāls mācību stundas piemērs, kas uzsvaru lika uz komunikāciju un komandas darbu.

​Ziedoņa izlaušanās spēles apmeklējums man atļāva iejusties vecvecāku stāstos. Istaba, no kuras varēja novērot ziemas ielaušanos pavasarī, lika man pārdomāt Latvijas senatnes cilvēku dzīves ikdienu. Kopumā pasākums bija pilns ar azartu un pārdomām.

​10. aprīlī 12.b klase skolas somas ietvaros devās iepazīt dzejnieku un spilgtu personību O. Vācieti.

Šī gada 19.februārī skolas lasītavā varēja satikt latviešu rakstnieci, Latvijas Nacionālā teātra dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci. Skolēniem bija iespēja iepazīt grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā" autori, kā arī uzzināt vairāk par grāmatas tapšanas procesu.

Viņa pastāstīja, kā kļuva par dramaturģi, kuras darbi tagad tiek iestudēti dažādos teātros, arī Latvijas Nacionālajā teātrī, tepat RV2Ģ kaimiņos. Rakstniece deva dažādus padomus audzēkņiem attiecībā uz grāmatu rakstīšanu.

7.b un c klašu skolēni uz lapiņām bija sagatavojuši jautājumus, lai vēl labāk iepazītu rakstnieci un viņas grāmatas tēlus. Viņi literatūras stundās bija lasījuši un analizējuši rakstnieces romānu "Puika, kurš redzēja tumsā", tāpēc tikšanās bija ļoti gaidīta. Notikums bija vērtīgs ar to, ka skolēni varēja uzzināt jaunus, vēl nedzirdētus faktus par autores dzīvi. Pasākuma noslēgumā ikviens varēja uzdot savus jautājumus.
Šī tikšanās ar rakstnieci bija izglītojošs un aizraujošs pasākums, kurā netrūka arī humora.

Teksts - Liene Zvane (8.c), foto - Gunta Barbāne

​Ziemīgā pēcpusdienā, 8.decembrī, divpadsmito klašu audzēkņi, kuri pirmo gadu apgūst mācību priekšmetu "Radošā rakstīšana", skolas lasītavā lasīja savus prozas fragmentus. Tos klausījās un vērtēja arī rakstniece Inga Žolude.

Prozas lasījumu ideja dzima tādēļ, ka decembris Latvijā ir prozas mēnesis. Festivāla "Prozas lasījumi" mājaslapā rakstīts, ka "tā ietvaros ir iespēja redzēt un dzirdēt pašu svaigāko, aktuālāko, kas šobrīd top, nesen ir tapis Latvijas literatūrā". Šī iemesla dēļ mēs, jaunie cilvēki, kuri iepazīstam rakstīšanas pasauli, vēlējāmies piedāvāt savus prozas darbus. Tos sakārtojām pēc cikliem, kuriem katrs no mums iziet cauri: sākumā bērnībai, tad nonākot līdz nākamajam dzīves atskaites punktam, kas ir pilnbrieds jeb astoņpadsmit gadi, un tad jau pieaugšana, jaunas dzīves pieredzēšana…Pēc katra prozas fragmenta nolasīšanas un novērtēšanas I. Žolude autoram pasniedza skolas sarūpēto rakstīšanas veicināšanas grāmatu "Raksti!". Pasākumam bija vēl neizjusta, patīkama pēcgarša, un tas ilgi paliks atmiņā.

Paldies mūsu skolotājai Guntai Barbānei un rakstniecei Ingai Žoludei par iespēju, kas tika dota jauniešiem!

​

Teksts: Marta Veismane, 12.a

​29. novembrī 12. b klases skolēni apmeklēja LNMM nodarbību "Personības darbnīca" saistībā ar muzejā apskatāmo Jāzepam Grosvaldam veltīto izstādi "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" (1891–1920).

Teksts: Ilva Lazdāne

​27. septembrī 10.a klase devās uz Ziedoņa klases nodarbību "Blēņas un pasakas", kur, veicot uzdevumus, skolēni gan izdzīvoja Imanta Ziedoņa trīs pasakas, gan arī iepazina viens otru.

Skolēnu pārdomas pēc Ziedoņa klases piedzīvojuma:

"Ekskursija uz Ziedoņa klasi izvērtās par saliedējošu un izzinošu pasākumu, jo, atbildot uz jautājumiem par rakstnieku, bija iespējams gan parādīt jau esošās zināšanas, gan uzzināt ko jaunu, piemēram, ka Ziedonis vēlējies kļūt par dārznieku. Izlaušanās spēle bija kārtīgs izaicinājums, jo, lai tiktu ārā no Ziedoņa pasaku istabām, bija jākomunicē un jādarbojas kopīgi."

"Izlaušanās istaba lika domāt daudzpusīgi un izmantot loģisko domāšanu, nevis tikai mācīties kādu teoriju. Un tas man patika."

"Man ļoti patika, ka Ziedoņa klase iziet no klasiskajiem muzeja rāmjiem un ļauj darboties, padarot izzināšanu interesantāku."

"Visvērtīgāk bija ne tikai sadarboties un kopā nonākt līdz atrisinājumam (šajā gadījumā brīvībai), bet arī sākt pamazām uztvert, kādi ir mani klasesbiedri. Ziedoņa klases izlaušanās uzdevumi prasīja no mums radošumu un asprātību, un katrs piedāvāja savas idejas. Un tas viss notika jautrā un smieklu pilnā gaisotnē!"

"Nekad nebiju domājusi, cik ļoti maz vajadzēs, lai saliedētu mūsu klasi."

"Pēc šīs ekskursijas es jūtos iederīgāka un zinu, ka atrodos pareizajā vietā."

"Dzīves jēga ir prieks!"

Atskaite: 11. a klases skolēni siltā maija pēcpusdienā devās ciemos pie A. Čaka, kur laipni sagaidīja muzeja vadītāja A. Medne. Skolniece M. Liepiņa:,, A. Čaka muzejs palīdzēja redzēt Čaku no īstās puses, ka kādreiz zināju dzejnieku kā ,,Mūžības skartie" autoru, tad tagad zinu arī autora biogrāfiju un citus darbus." K. Slavinska:,, Ļoti patika muzeja apmeklējums, bija interesanti un autentiski. Ļoti patīkama atmosfēra."M. Ķempe: ,,Man šķiet, ka divas autentiski saglabājušās istabas dod tikai mazumpiegaršu. Es gribētu, lai viss dzīvoklis būtu saglabāts tā, kā tas izskatījās, kad Čaks tur dzīvoja, un lai ieejot varētu justies kā pirms 100 gadiem."  

​2023. gada 25. aprīlī mēs devāmies uz Farmācijas muzeju Rīgā, Vāgnera ielā 13.

Interesants likās fakts, ka agrāk dziednieki šifrēja ārstniecisko augu nosaukumus, lai saglabātu savas profesijas slepenību un pieprasījumu.. Tad mūs iepazīstināja ar veclatviešu pēršanās paražām, ticējumiem, un ekskursiju noslēdza mūks, kurš demonstrēja ķīmiskas reakcijas, tās saucot par maģiju, un pasniedza mums ļoti garšīgu tēju.

Kopumā muzeja apmeklējums bija ļoti izglītojošs un interesants. Lai gan ekskursija ilga tikai stundu, pavadītais laiks tur bija noderīgs un informatīvs.

Klasesbiedru iespaidi par muzeju:

Elīna - Farmācijas muzejā bija prieks, ka varēja uzzināt vairāk par medicīnas vēsturi no ķīmijas puses (zāļu attīstība), ņemot vērā, ka pirms tam medicīnas attīstību biju apskatījusi tikai no medicīnā vēsturiski izmantoto tehniku (piem., operāciju) puses.

Paula - Man no farmācijas muzeja apmeklējuma visvairāk palika atmiņā gides stāsts, kā cilvēki senatnē ārstēja nelielas brūcēs (asiņojošās ķermeņa daļas celšana virs sirds līmeņa un zirnekļu tīkla izmantošana marles vietā). Un vēl man palika atmiņā Latvijas Balzāma pudelīšu kolekcija un stāsts, ka tas agrāk esot bijis ārstniecisks līdzeklis.

Rēzija - Man farmācijas muzejā patika visas tās zālīšu tējas lietas un agrīnās medicīnas vēsture.

 Te daži viedokļi no 11.c klases

No: Bea Kuģevica

Manas pārdomas pēc filmas "Mātes piens" noskatīšanās.

Šī filma man lika aizdomāties par to, kā skolēniem bija jādzīvo PSRS laikos, lai gan biju dzirdējusi stāstus no vecākiem un skolotājiem par viņu pieredzi skolā. Skatoties filmu, es spēju to vizuāli skaidrāk uztvert, kas man vedināja uz pārdomām, ka man ir vairāk jānovērtē sava brīvība, viedokļa brīvība. Par pašu filmu varu teikt, ka man patika ideja un man patika pārejas, kas tika izmantotas tajā. Mazliet mulsināja tas, ka "mātes piens" tik daudz neatspoguļojās filmā, kā man likās pirms tās noskatīšanās, izlasot aprakstu, jo, cik noprotu, centrālā doma ir vērsta kā ieskats Padomju Savienības iedzīvotāja dzīvē, ikdienā. Kopumā man tā patika un arī ieteiktu skatīties citiem, īpaši skolēniem.

No: Marks Spricis

Mātes piens lika man aizdomāties par dzīvi Padomju Savienībā, par to kā mani tuvinieki dzīvoja valstī bez brīvības. Filma arī liek domāt par to, kas ir mātes uzdevums. Man ļoti patika filmas skati un kinomatogrāfija. Visi aktieri bija ļoti meistarīgi un pārliecinoši, īpaši laba man šķita Maijas Doveikas aktierspēle, kas bija ļoti emocionāla.

Edvards Reksnis, 10.b

Padomju zābaki vai gumijnieki?

Tad un tagad. PSRS un Latvija. Rodas atbildes vai jautājumi? Ināras Kolmanes filma ''Mātes piens'', kas uzņemta pēc Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīviem, ir viss, kas bijis un ir. Darbam piemīt tāda īpaša maģija – izraut no ikdienas un iemest padomju gumijniekos.

Kāpēc ne zābakos? Vai nepilnās 2 stundās ir iespējams ietērpt mūsu tautas, senču desmitiem gadu ilgušās sāpes? Nē, bet iedegt iedvesmu, oglīti iztēlei gan. Drūmie ģīmji, raksturi, toņi, dzīvokļi, tapetes, apģērbi, grāmatas, skati un ikdiena liek izjust depresiju. To depresiju, kas virmoja tā laika ieslodzītajos "latviešos'' – Astrā, vectēvā, vecmātē. Realitāte bija nepaciešama, un dzīve tāpat.

Gluži kā mūsdienās cilvēki bija apspiesti. Pretošanās padomju režīmam – cietums, skaidrošanās. Uzskatu atšķirība, patieso vērtību atgādināšana – nāve, izraidīšana, nodevēja saturs. Kā izdzīvot? Kad tas beigsies, kad kļūs labāk? Cilvēku dusmas filmā krājas un krājas. Ja daži spēj nodzīvot, savu nepasakot un turot mēli aiz zobiem, tad citiem sākas problēmas. Maijas Doveikas attēlotā Astra – sāpju epicentrs. Naids, dusmas, bērns, padomju režīms, netaisnīgi vīrieši sabojāja viņu. Ilgi kārotā karjera – vējā. Mentālās veselības problēmas – posts. Tāda nu bija tā ikdiena, bet vai tas bija viss? Vai tiešām mēs brīvību vēlāk sasniedzām, remdējot uzkrāto sāpi?

Astrai un viņas meitai Norai, kuru atveidoja Rūta Kronberga, bija saspīlētas attiecības. Gribās teikt, ka abas bija apmainītas vietām, jo Astra ar pienu meitu nebaroja, taču pēc darba mājās ar ēdienu galdā meita sagaidīja māti. Neskatoties uz asajiem notikumiem, Nora ģimeni sargāja, mīlēja, meloja padomju funkcionāriem. Viņa riskēja ar izglītību, lai paglābtu tuvākos. Šis parāda to, ka, lai cik sarežģīti bija PSRS okupētajā Latvijā,ģimene cilvēkus vienoja, bija vērtība, un mīlestība pret to nepazuda.

Padomju "drūmā aura'' uzburta, apspiestība atspoguļota, neapmierinātība līdz kaulam. Ko vēl prasās? Ko vēl gribas? Grūti teikt, bet tā nu bija. Filmā salīdzinoši virspusēji atspoguļota Padomju Savienībā dzīvojošo ikdiena. Bet vai mums vajag vairāk, lai rastu priekšstatu par seno? Vai mums vajag cildināt šīs idejas, kas mocījušas mūsu senčus? Nē, tāpēc filma ir krietns gājiens gumijniekos, kas aptver gan vērtības, gan traumu, kurai cauri esam briduši. 

Režisores Ināras Kolmanes nesen izveidotā filma ''Mātes piens'', kurai par pamatu ņemti Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīvi, ir līdz sirds dziļumiem aizkustinošs stāsts par attiecībām, jūtām un dzīves 'kāpnēm.''

Manuprāt, filma izcili atspoguļoja ģimenes dzīves nevēlamās un nesimpatizējošākās problēmas. Pamatā romāns, tagad arī filma, attēlo mātes un meitas attiecības, nepamatoto naidu un beznosacījuma mīlestību. Stāsts ir par māti, kurai dzīve daudz nozīmē karjera, taču dzīvei patīk ieviest korekcijas, un Astra kļūst par mammu. Plašāk tieši N. Ikstenas romāns atklāj abu sieviešu iekšējās sajūtas. Mazajai Norai tās bija ilgas pēc mammas mīlestības, taču Astrai vēlme pazust no pasaules, kurā viņai nebija jādzīvo. Filmā caurvijās daudz grāmatas teksta, taču nedaudz pietrūka varoņu pārdomu un to attēlojuma.

''Mātes piens'' atklāj plašu jūtu un emociju diapazonu, māca mīlēt un piedot. Pēc filmas domāju tikai par vienu jautājumu, vai tiešām mātes piena nedošana pasargāja mazo Noru no tālākām dzīves ciešanām?

Samanta Štrausa

Uz Noras Ikstenas romāna balstītā filma spilgti attēlo mātes-meitas mīlestību, precīzāk, problēmas un grūtības, ar ko abas puses saskaras šajās attiecībās. Ināra Kolmane kā filmas režisore to ļoti spilgti un vizuāli baudāmi atspoguļoja uz ekrāna.

Daudz kas filmā nebija pateikts dialogā, bet gan zemtekstā. Klasē bažbrīd radās problēma, jo daļa no zemtekstā paslēptajām domām atsaucās uz padomju laikiem, tādējādi radot neskaidrības jaunākajām paaudzēm, kas šīs lietas varētu nepamanīt vai nesaprast.

Manuprāt, šī ir viena no nozīmīgākajām latviešu filmām pēdējā laikā. Ir tapušas daudzas vizuāli aizraujošas filmās, kā "Māsas" vai "Neona pavasaris", taču tās nebija atspoguļojušas tik reālu un latvisku problēmu, kā to izdarīja "Mātes piens".

Matīss Pumpurs

Kopā ar klasi apmeklējām Ināra Kolmanes filmu "Mātes piens", kas lika sasaistīt savu dzīvi ar ekrānā redzamo.

Filma attēloja mātes un bērnu paaudžu skaudrās attiecības, un, lai gan filma ir veidota pēc Noras Ikstenas "Mātes piens" romāna motīviem, tomēr attiecības filmā tika attēlotas precīzāk, īpaši izceļot Marijas Doveikas aktierspēli. Uzskatu, ka filma iegūs panākumus, jo saturs un sižets ir sasaistāms ar mūsdienām. Arī Raimonda Tiguļa mūzikas pavadījums "Simfonietta Rīga" izpildījumā ir augsti novērtējams.

Filmas potenciāls ir liels, un, redzot attēloto sievietes lomu sabiedrībā un tās pienākumu, tā runā ar mums par svarīgām, ikdienā mazāk runātām tēmām.

Marta Veismane 

Es pirmo reizi apmeklēju barikāžu muzeju. Patika, ka gide vairākas reizes izskaidroja un lika pareizi saprast, kas ir barikādes, to īsto definīciju un būtību, mērķi. Likās interesanta, tā teikt, ievaddaļa, kurā pastāstīja vispārīgi par padomju laikiem, komunālā dzīvokļa sadzīvi, cenzūru. Ļoti iesaistoši šķita uzdevumi, ko lika veikt pa pāriem. Varbūt prasījās nedaudz vairāk tieši pastāstīt par pašiem eksponātiem, piemēram, par kamerām, ar ko tās atšķīrās, kam piederējušas utt. Visvairāk man patika grozāmais MK barikāžu plānojums, jo, tādu eksponātu apskatot, var gūt pareizu priekšstatu par "aizsargežu", atrašanās vietu būtību. Mana lielākā atziņa - informācija ir visa "atslēga", tā ir svarīga un nepieciešama, barikādes tika pamanītas arī starptautiskā līmeni, tajās iesaistījās ļoti daudz cilvēku no visas Latvijas.

Sāra Natālija Čakārne, 11. b klase 

14. decembrī skolas lasītavā viesojās rakstniece Luīze Pastore. Audzēkņiem bija iespēja dalīties savās pārdomās par grāmatu "Laimes bērni". Rakstniece skolēnus iepazīstināja ar latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfiju, kā arī ar dažādiem džungļu izdzīvošanas paņēmieniem.

Luīze Pastore iesaistīja audzēkņus radošās aktivitātēs, piemēram, grāmatas sižeta veidošanā, testa veikšanā par izdzīvošanu un notikumu līknes plānošanā. Skolēniem bija jāizdomā savas grāmatas nosaukums, pirmais teikums, pēdējais teikums un arī anotācija. Šī bija lieliska iespēja jauniešiem apspriesties gan savā starpā, gan ar rakstnieci par grāmatu un uzdot radušos jautājumus. Protams, prieks ir arī par iegūtajiem autogrāfiem.

(Laura Darkevica, 9.c klase)

Tā bija vienkārša trešdienas diena (18. janvāris), kad man radās iespēja iegrimt Venecuēlas džungļu dēkās kopā ar rakstnieci Luīzi Pastori. Es uzzināju daudz par kāda aizraujoša stāsta tapšanas procesu – lai izveidotu stāstu, ir patiešām jāiegulda sevi visu - resursus, laiku, uzmanību u.tml., lai iedziļinātos stāsta varoņu iekšienē un ārienē. Protams, ir jābūt skaidram redzējumam par varoņu rakstura iezīmēm, rīcību dažādos stāsta punktos, taču vēl nozīmīgāk ir rūpīgi izprast tēlus, situāciju, dzīves apstākļus.

Bet vai tiešām, lai to visu izprastu, tas ir jāpiedzīvo pašam? Šajā jautājumā mani īpaši uzrunāja rakstnieces Luīzes Pastores teiktais, ka „nav jau interesanti aprakstīt tikai sev zināmo". No viņas teiktā izriet, ka rakstnieka maģija ir ne tikai saskatīt stāstus dažādās dzīves ainās, bet arī iejusties dažādos ķermeņos, un nokļūt dažādās vietās vienlaicīgi – neatkarīgi no laika, atrašanās vietas un iespējām, kā arī citiem apstākļiem. Rakstniece apgalvoja, ka iemesls, kāpēc viņa vispār kļuva par rakstnieci, ir tāds: „Lai gan dzīvē ir daudz iespēju, es daudz ko nevaru piedzīvot, jo es vienkārši esmu ieslodzīta cilvēka ķermenī."

Izveidot savu stāstu atbilstoši visiem nosacījumiem arī man bija īsta piedzīvojums. Es tobrīd jutos kā pārdabiska būtne, kas, izvietojot bildītes dažādās secībās, lēma par dažādu būtņu likteņiem.

Liels paldies Jums, skolotāj, ka devāt mums iespēju iepazīt Luīzi Pastori un izbaudīt īstas mūsdienu rakstnieces klātbūtni. Iepriekš grāmatu „Laimes bērni" es biju apskatījis tikai internetā. Biju izlasījis anotāciju, bet nebiju izvēlējies to nopirkt. Tagad man šī grāmata ir mājās ar visu Luīzes Pastores autogrāfu un novēlējumu man, ka „laime ir izvēle". Un man liels prieks par to!

(Hugo Mežiņš, 7.b klase)

Man liekas, ka tie stāsti, ko Luīze Pastore stāstīja par Aleksandru Laimi, bija tik iedvesmojoši, ka man pašam tur gribētos tagad aizlidot un uzzināt visus tos noslēpumus. Protams, es nevaru tagad aizlidot tur, bet ar prātu varu, tāpēc sāku lasīt viņas grāmatu, varbüt vienu dienu aizlidošu tur un uzzināšu pasaules noslēpumus un pats uzrakstīšu grāmatu, bet, runājot par satikšanos un rakstnieces stāstījumu par Aleksandru Laimi, jāsaka, ka bija ļoti interesanti un aizraujoši. Man visvairāk patika radošie uzdevumi, proti, ka bija pašam jāizdomā savs stāsts. Es, veidojot stāstu, jau aizdomājos un sāku veidot pat filmas scenāriju, lai gan uzdevums bija izdmāt nelielu stāstu. Rakstnieces uzstāšanās bija veidota kā tāda ķēde, tas nozīmē, ka tas, ko viņa pastāsta iepriekš, saistīts ar to uzdevumu vai stāstu, ko viņa stāstīja vēlāk. Un man tas ļoti patika! Rakstnieces teiktais lika aizdomāties par dzīvi, vērtībām… Kad es gāju ārā no lasītavas uz nākamo stundu, tajā brīdī es pārdomāju arī savu dzīvi: ko es varu izdarīt, ko vajadzētu izdarīt u.tml. Tāpēc man liekas, ka satikšanās ar Luīzi Pastori ( un pastarpināti arī ar Aleksandru Laimi) bija kaut kas īpašs!

(Kristaps Briedis, 7.b klase)

​

Man ļoti patika tikšanās ar rakstnieci, tā bija ilgi gaidīta un attaisnoja manas cerības. Kā cilvēkam, kuram pašam ļoti patīk lasīt, bija patīkami paklausīties tā cilvēka viedokli un pieredzi, kurš pats raksta grāmatas. Es uzzināju daudzas interesantas lietas, piemēram, es pat nevarēju iedomāties, ka grāmatas tiek rakstītas tik ilgi, bet savu grāmatu Luīze Pastore rakstījusi 10 gadus. Pēc tikšanās arī pati vēlos izlasīt viņas grāmatu "Laimes bērni".

Man bija īpaši interesanti, kad mēs varējām ne tikai klausīties, kaut ko arī paši darīt. Piemēram, kad vajadzēja sastādīt grāmatas sižetu no esošajām bildēm vai izdomāt nosaukumu, grāmatas pirmo un pēdējo teikumu un rakstīt anotāciju, man pašai radās neliela vēlme uzrakstīt savu grāmatu. Tobrīd sapratu, ka grāmatas nosaukums un "izskats" ir ļoti svarīgi, jo tieši šiem faktoriem lasītājs pievērš pirmo uzmanību.

Ceru arī nākotnē gūt līdzīgu pieredzi.

(Prokofjeva Aļona, 7.b klase)

Šogad, apgūstot tādu jaunu mācību priekšmetu kā teātra māksla, Skolas somas ietvaros 8. a klases skolēni 5. novembrī apmeklēja Dailes teātra izrādi ,,Pavasaris". Skolniece D. Rancāne min, ka ,,piesaistīja Arno Tali tēls, kuru atveidoja Lauris Subatnieks, jo viņš bija pesimistisks un lirisks, šīs tēls ieinteresēja, jo aktieris spilgti attēloja jauniešu pirmo mīlestību un izaugsmes ceļu pēc tās zaudējuma". Savukārt K. Riekstiņš norāda, ka patikusi scenogrāfija, īpaši ,,interesanti likās izvietotie skolas soli, tāpēc ka sākumā tie bija lieli, bet beigās maziņi, jo skolēni izauga un kļuva pieauguši". Arī M. Guģe pauž atzinīgus vārdus par scenogrāfiju: ,, Scenogrāfam M. Vilkārsim izdevās skatuvi pārvērst par notikumu vietu-skolu. Ļoti patika, kā, mainoties gadiem, mainījās arī skolas solu izmērs."