Atskaite: 11. a klases skolēni siltā maija pēcpusdienā devās ciemos pie A. Čaka, kur laipni sagaidīja muzeja vadītāja A. Medne. Skolniece M. Liepiņa:,, A. Čaka muzejs palīdzēja redzēt Čaku no īstās puses, ka kādreiz zināju dzejnieku kā ,,Mūžības skartie" autoru, tad tagad zinu arī autora biogrāfiju un citus darbus." K. Slavinska:,, Ļoti patika muzeja apmeklējums, bija interesanti un autentiski. Ļoti patīkama atmosfēra."M. Ķempe: ,,Man šķiet, ka divas autentiski saglabājušās istabas dod tikai mazumpiegaršu. Es gribētu, lai viss dzīvoklis būtu saglabāts tā, kā tas izskatījās, kad Čaks tur dzīvoja, un lai ieejot varētu justies kā pirms 100 gadiem."  

​2023. gada 25. aprīlī mēs devāmies uz Farmācijas muzeju Rīgā, Vāgnera ielā 13.

Interesants likās fakts, ka agrāk dziednieki šifrēja ārstniecisko augu nosaukumus, lai saglabātu savas profesijas slepenību un pieprasījumu.. Tad mūs iepazīstināja ar veclatviešu pēršanās paražām, ticējumiem, un ekskursiju noslēdza mūks, kurš demonstrēja ķīmiskas reakcijas, tās saucot par maģiju, un pasniedza mums ļoti garšīgu tēju.

Kopumā muzeja apmeklējums bija ļoti izglītojošs un interesants. Lai gan ekskursija ilga tikai stundu, pavadītais laiks tur bija noderīgs un informatīvs.

Klasesbiedru iespaidi par muzeju:

Elīna - Farmācijas muzejā bija prieks, ka varēja uzzināt vairāk par medicīnas vēsturi no ķīmijas puses (zāļu attīstība), ņemot vērā, ka pirms tam medicīnas attīstību biju apskatījusi tikai no medicīnā vēsturiski izmantoto tehniku (piem., operāciju) puses.

Paula - Man no farmācijas muzeja apmeklējuma visvairāk palika atmiņā gides stāsts, kā cilvēki senatnē ārstēja nelielas brūcēs (asiņojošās ķermeņa daļas celšana virs sirds līmeņa un zirnekļu tīkla izmantošana marles vietā). Un vēl man palika atmiņā Latvijas Balzāma pudelīšu kolekcija un stāsts, ka tas agrāk esot bijis ārstniecisks līdzeklis.

Rēzija - Man farmācijas muzejā patika visas tās zālīšu tējas lietas un agrīnās medicīnas vēsture.

 Te daži viedokļi no 11.c klases

No: Bea Kuģevica

Manas pārdomas pēc filmas "Mātes piens" noskatīšanās.

Šī filma man lika aizdomāties par to, kā skolēniem bija jādzīvo PSRS laikos, lai gan biju dzirdējusi stāstus no vecākiem un skolotājiem par viņu pieredzi skolā. Skatoties filmu, es spēju to vizuāli skaidrāk uztvert, kas man vedināja uz pārdomām, ka man ir vairāk jānovērtē sava brīvība, viedokļa brīvība. Par pašu filmu varu teikt, ka man patika ideja un man patika pārejas, kas tika izmantotas tajā. Mazliet mulsināja tas, ka "mātes piens" tik daudz neatspoguļojās filmā, kā man likās pirms tās noskatīšanās, izlasot aprakstu, jo, cik noprotu, centrālā doma ir vērsta kā ieskats Padomju Savienības iedzīvotāja dzīvē, ikdienā. Kopumā man tā patika un arī ieteiktu skatīties citiem, īpaši skolēniem.

No: Marks Spricis

Mātes piens lika man aizdomāties par dzīvi Padomju Savienībā, par to kā mani tuvinieki dzīvoja valstī bez brīvības. Filma arī liek domāt par to, kas ir mātes uzdevums. Man ļoti patika filmas skati un kinomatogrāfija. Visi aktieri bija ļoti meistarīgi un pārliecinoši, īpaši laba man šķita Maijas Doveikas aktierspēle, kas bija ļoti emocionāla.

Edvards Reksnis, 10.b

Padomju zābaki vai gumijnieki?

Tad un tagad. PSRS un Latvija. Rodas atbildes vai jautājumi? Ināras Kolmanes filma ''Mātes piens'', kas uzņemta pēc Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīviem, ir viss, kas bijis un ir. Darbam piemīt tāda īpaša maģija – izraut no ikdienas un iemest padomju gumijniekos.

Kāpēc ne zābakos? Vai nepilnās 2 stundās ir iespējams ietērpt mūsu tautas, senču desmitiem gadu ilgušās sāpes? Nē, bet iedegt iedvesmu, oglīti iztēlei gan. Drūmie ģīmji, raksturi, toņi, dzīvokļi, tapetes, apģērbi, grāmatas, skati un ikdiena liek izjust depresiju. To depresiju, kas virmoja tā laika ieslodzītajos "latviešos'' – Astrā, vectēvā, vecmātē. Realitāte bija nepaciešama, un dzīve tāpat.

Gluži kā mūsdienās cilvēki bija apspiesti. Pretošanās padomju režīmam – cietums, skaidrošanās. Uzskatu atšķirība, patieso vērtību atgādināšana – nāve, izraidīšana, nodevēja saturs. Kā izdzīvot? Kad tas beigsies, kad kļūs labāk? Cilvēku dusmas filmā krājas un krājas. Ja daži spēj nodzīvot, savu nepasakot un turot mēli aiz zobiem, tad citiem sākas problēmas. Maijas Doveikas attēlotā Astra – sāpju epicentrs. Naids, dusmas, bērns, padomju režīms, netaisnīgi vīrieši sabojāja viņu. Ilgi kārotā karjera – vējā. Mentālās veselības problēmas – posts. Tāda nu bija tā ikdiena, bet vai tas bija viss? Vai tiešām mēs brīvību vēlāk sasniedzām, remdējot uzkrāto sāpi?

Astrai un viņas meitai Norai, kuru atveidoja Rūta Kronberga, bija saspīlētas attiecības. Gribās teikt, ka abas bija apmainītas vietām, jo Astra ar pienu meitu nebaroja, taču pēc darba mājās ar ēdienu galdā meita sagaidīja māti. Neskatoties uz asajiem notikumiem, Nora ģimeni sargāja, mīlēja, meloja padomju funkcionāriem. Viņa riskēja ar izglītību, lai paglābtu tuvākos. Šis parāda to, ka, lai cik sarežģīti bija PSRS okupētajā Latvijā,ģimene cilvēkus vienoja, bija vērtība, un mīlestība pret to nepazuda.

Padomju "drūmā aura'' uzburta, apspiestība atspoguļota, neapmierinātība līdz kaulam. Ko vēl prasās? Ko vēl gribas? Grūti teikt, bet tā nu bija. Filmā salīdzinoši virspusēji atspoguļota Padomju Savienībā dzīvojošo ikdiena. Bet vai mums vajag vairāk, lai rastu priekšstatu par seno? Vai mums vajag cildināt šīs idejas, kas mocījušas mūsu senčus? Nē, tāpēc filma ir krietns gājiens gumijniekos, kas aptver gan vērtības, gan traumu, kurai cauri esam briduši. 

Režisores Ināras Kolmanes nesen izveidotā filma ''Mātes piens'', kurai par pamatu ņemti Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīvi, ir līdz sirds dziļumiem aizkustinošs stāsts par attiecībām, jūtām un dzīves 'kāpnēm.''

Manuprāt, filma izcili atspoguļoja ģimenes dzīves nevēlamās un nesimpatizējošākās problēmas. Pamatā romāns, tagad arī filma, attēlo mātes un meitas attiecības, nepamatoto naidu un beznosacījuma mīlestību. Stāsts ir par māti, kurai dzīve daudz nozīmē karjera, taču dzīvei patīk ieviest korekcijas, un Astra kļūst par mammu. Plašāk tieši N. Ikstenas romāns atklāj abu sieviešu iekšējās sajūtas. Mazajai Norai tās bija ilgas pēc mammas mīlestības, taču Astrai vēlme pazust no pasaules, kurā viņai nebija jādzīvo. Filmā caurvijās daudz grāmatas teksta, taču nedaudz pietrūka varoņu pārdomu un to attēlojuma.

''Mātes piens'' atklāj plašu jūtu un emociju diapazonu, māca mīlēt un piedot. Pēc filmas domāju tikai par vienu jautājumu, vai tiešām mātes piena nedošana pasargāja mazo Noru no tālākām dzīves ciešanām?

Samanta Štrausa

Uz Noras Ikstenas romāna balstītā filma spilgti attēlo mātes-meitas mīlestību, precīzāk, problēmas un grūtības, ar ko abas puses saskaras šajās attiecībās. Ināra Kolmane kā filmas režisore to ļoti spilgti un vizuāli baudāmi atspoguļoja uz ekrāna.

Daudz kas filmā nebija pateikts dialogā, bet gan zemtekstā. Klasē bažbrīd radās problēma, jo daļa no zemtekstā paslēptajām domām atsaucās uz padomju laikiem, tādējādi radot neskaidrības jaunākajām paaudzēm, kas šīs lietas varētu nepamanīt vai nesaprast.

Manuprāt, šī ir viena no nozīmīgākajām latviešu filmām pēdējā laikā. Ir tapušas daudzas vizuāli aizraujošas filmās, kā "Māsas" vai "Neona pavasaris", taču tās nebija atspoguļojušas tik reālu un latvisku problēmu, kā to izdarīja "Mātes piens".

Matīss Pumpurs

Kopā ar klasi apmeklējām Ināra Kolmanes filmu "Mātes piens", kas lika sasaistīt savu dzīvi ar ekrānā redzamo.

Filma attēloja mātes un bērnu paaudžu skaudrās attiecības, un, lai gan filma ir veidota pēc Noras Ikstenas "Mātes piens" romāna motīviem, tomēr attiecības filmā tika attēlotas precīzāk, īpaši izceļot Marijas Doveikas aktierspēli. Uzskatu, ka filma iegūs panākumus, jo saturs un sižets ir sasaistāms ar mūsdienām. Arī Raimonda Tiguļa mūzikas pavadījums "Simfonietta Rīga" izpildījumā ir augsti novērtējams.

Filmas potenciāls ir liels, un, redzot attēloto sievietes lomu sabiedrībā un tās pienākumu, tā runā ar mums par svarīgām, ikdienā mazāk runātām tēmām.

Marta Veismane 

Es pirmo reizi apmeklēju barikāžu muzeju. Patika, ka gide vairākas reizes izskaidroja un lika pareizi saprast, kas ir barikādes, to īsto definīciju un būtību, mērķi. Likās interesanta, tā teikt, ievaddaļa, kurā pastāstīja vispārīgi par padomju laikiem, komunālā dzīvokļa sadzīvi, cenzūru. Ļoti iesaistoši šķita uzdevumi, ko lika veikt pa pāriem. Varbūt prasījās nedaudz vairāk tieši pastāstīt par pašiem eksponātiem, piemēram, par kamerām, ar ko tās atšķīrās, kam piederējušas utt. Visvairāk man patika grozāmais MK barikāžu plānojums, jo, tādu eksponātu apskatot, var gūt pareizu priekšstatu par "aizsargežu", atrašanās vietu būtību. Mana lielākā atziņa - informācija ir visa "atslēga", tā ir svarīga un nepieciešama, barikādes tika pamanītas arī starptautiskā līmeni, tajās iesaistījās ļoti daudz cilvēku no visas Latvijas.

Sāra Natālija Čakārne, 11. b klase 

14. decembrī skolas lasītavā viesojās rakstniece Luīze Pastore. Audzēkņiem bija iespēja dalīties savās pārdomās par grāmatu "Laimes bērni". Rakstniece skolēnus iepazīstināja ar latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfiju, kā arī ar dažādiem džungļu izdzīvošanas paņēmieniem.

Luīze Pastore iesaistīja audzēkņus radošās aktivitātēs, piemēram, grāmatas sižeta veidošanā, testa veikšanā par izdzīvošanu un notikumu līknes plānošanā. Skolēniem bija jāizdomā savas grāmatas nosaukums, pirmais teikums, pēdējais teikums un arī anotācija. Šī bija lieliska iespēja jauniešiem apspriesties gan savā starpā, gan ar rakstnieci par grāmatu un uzdot radušos jautājumus. Protams, prieks ir arī par iegūtajiem autogrāfiem.

(Laura Darkevica, 9.c klase)

Tā bija vienkārša trešdienas diena (18. janvāris), kad man radās iespēja iegrimt Venecuēlas džungļu dēkās kopā ar rakstnieci Luīzi Pastori. Es uzzināju daudz par kāda aizraujoša stāsta tapšanas procesu – lai izveidotu stāstu, ir patiešām jāiegulda sevi visu - resursus, laiku, uzmanību u.tml., lai iedziļinātos stāsta varoņu iekšienē un ārienē. Protams, ir jābūt skaidram redzējumam par varoņu rakstura iezīmēm, rīcību dažādos stāsta punktos, taču vēl nozīmīgāk ir rūpīgi izprast tēlus, situāciju, dzīves apstākļus.

Bet vai tiešām, lai to visu izprastu, tas ir jāpiedzīvo pašam? Šajā jautājumā mani īpaši uzrunāja rakstnieces Luīzes Pastores teiktais, ka „nav jau interesanti aprakstīt tikai sev zināmo". No viņas teiktā izriet, ka rakstnieka maģija ir ne tikai saskatīt stāstus dažādās dzīves ainās, bet arī iejusties dažādos ķermeņos, un nokļūt dažādās vietās vienlaicīgi – neatkarīgi no laika, atrašanās vietas un iespējām, kā arī citiem apstākļiem. Rakstniece apgalvoja, ka iemesls, kāpēc viņa vispār kļuva par rakstnieci, ir tāds: „Lai gan dzīvē ir daudz iespēju, es daudz ko nevaru piedzīvot, jo es vienkārši esmu ieslodzīta cilvēka ķermenī."

Izveidot savu stāstu atbilstoši visiem nosacījumiem arī man bija īsta piedzīvojums. Es tobrīd jutos kā pārdabiska būtne, kas, izvietojot bildītes dažādās secībās, lēma par dažādu būtņu likteņiem.

Liels paldies Jums, skolotāj, ka devāt mums iespēju iepazīt Luīzi Pastori un izbaudīt īstas mūsdienu rakstnieces klātbūtni. Iepriekš grāmatu „Laimes bērni" es biju apskatījis tikai internetā. Biju izlasījis anotāciju, bet nebiju izvēlējies to nopirkt. Tagad man šī grāmata ir mājās ar visu Luīzes Pastores autogrāfu un novēlējumu man, ka „laime ir izvēle". Un man liels prieks par to!

(Hugo Mežiņš, 7.b klase)

Man liekas, ka tie stāsti, ko Luīze Pastore stāstīja par Aleksandru Laimi, bija tik iedvesmojoši, ka man pašam tur gribētos tagad aizlidot un uzzināt visus tos noslēpumus. Protams, es nevaru tagad aizlidot tur, bet ar prātu varu, tāpēc sāku lasīt viņas grāmatu, varbüt vienu dienu aizlidošu tur un uzzināšu pasaules noslēpumus un pats uzrakstīšu grāmatu, bet, runājot par satikšanos un rakstnieces stāstījumu par Aleksandru Laimi, jāsaka, ka bija ļoti interesanti un aizraujoši. Man visvairāk patika radošie uzdevumi, proti, ka bija pašam jāizdomā savs stāsts. Es, veidojot stāstu, jau aizdomājos un sāku veidot pat filmas scenāriju, lai gan uzdevums bija izdmāt nelielu stāstu. Rakstnieces uzstāšanās bija veidota kā tāda ķēde, tas nozīmē, ka tas, ko viņa pastāsta iepriekš, saistīts ar to uzdevumu vai stāstu, ko viņa stāstīja vēlāk. Un man tas ļoti patika! Rakstnieces teiktais lika aizdomāties par dzīvi, vērtībām… Kad es gāju ārā no lasītavas uz nākamo stundu, tajā brīdī es pārdomāju arī savu dzīvi: ko es varu izdarīt, ko vajadzētu izdarīt u.tml. Tāpēc man liekas, ka satikšanās ar Luīzi Pastori ( un pastarpināti arī ar Aleksandru Laimi) bija kaut kas īpašs!

(Kristaps Briedis, 7.b klase)

​

Man ļoti patika tikšanās ar rakstnieci, tā bija ilgi gaidīta un attaisnoja manas cerības. Kā cilvēkam, kuram pašam ļoti patīk lasīt, bija patīkami paklausīties tā cilvēka viedokli un pieredzi, kurš pats raksta grāmatas. Es uzzināju daudzas interesantas lietas, piemēram, es pat nevarēju iedomāties, ka grāmatas tiek rakstītas tik ilgi, bet savu grāmatu Luīze Pastore rakstījusi 10 gadus. Pēc tikšanās arī pati vēlos izlasīt viņas grāmatu "Laimes bērni".

Man bija īpaši interesanti, kad mēs varējām ne tikai klausīties, kaut ko arī paši darīt. Piemēram, kad vajadzēja sastādīt grāmatas sižetu no esošajām bildēm vai izdomāt nosaukumu, grāmatas pirmo un pēdējo teikumu un rakstīt anotāciju, man pašai radās neliela vēlme uzrakstīt savu grāmatu. Tobrīd sapratu, ka grāmatas nosaukums un "izskats" ir ļoti svarīgi, jo tieši šiem faktoriem lasītājs pievērš pirmo uzmanību.

Ceru arī nākotnē gūt līdzīgu pieredzi.

(Prokofjeva Aļona, 7.b klase)

Šogad, apgūstot tādu jaunu mācību priekšmetu kā teātra māksla, Skolas somas ietvaros 8. a klases skolēni 5. novembrī apmeklēja Dailes teātra izrādi ,,Pavasaris". Skolniece D. Rancāne min, ka ,,piesaistīja Arno Tali tēls, kuru atveidoja Lauris Subatnieks, jo viņš bija pesimistisks un lirisks, šīs tēls ieinteresēja, jo aktieris spilgti attēloja jauniešu pirmo mīlestību un izaugsmes ceļu pēc tās zaudējuma". Savukārt K. Riekstiņš norāda, ka patikusi scenogrāfija, īpaši ,,interesanti likās izvietotie skolas soli, tāpēc ka sākumā tie bija lieli, bet beigās maziņi, jo skolēni izauga un kļuva pieauguši". Arī M. Guģe pauž atzinīgus vārdus par scenogrāfiju: ,, Scenogrāfam M. Vilkārsim izdevās skatuvi pārvērst par notikumu vietu-skolu. Ļoti patika, kā, mainoties gadiem, mainījās arī skolas solu izmērs."  

14.11.2022. skolēni no 12.d klases apmeklēja Viestura Kairiša filmu Janvāris, kas vēsta par barikāžu laiku. Skolēnu atsauksmes pēc filmas noskatīšanās:

– Lai gan filma tiek uzskatīta par vēsturisku filmu, vienīgais ieguvums bija tas, ka parādīja barikāžu konstrukcijas tuvplānā. Citādi filma ļoti labi veidota, tas ir, nemanāmi savienojot vēsturiskos un modernos kadrus.

–Jā, filma bez šaubām bija ļoti laba gan aktieri, gan kadri (kompozīcijas utt), tomēr izpalika tas vēsturiskais faktors, ko lielākā daļa skatītāju sagaidīja no tās un kas tika reklamēts!

– tiešām pietrūka tā vēstures atainošana. Tiesa interesanti bija, ka bija iesaistīti arī reālie ieraksti no tā laika.

– stāsta ziņā filma bija diezgan laba, kadru ziņā arī bija ļoti laba. 

13. un 20. septembrī 12. klašu skolēni, kuri apgūst padziļināto ģeogrāfijas kursu Ģeogrāfija II, apmeklēja Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekciju.

13. septembrī apskatījām dažāda vecuma Zemes dzīļu iežus un fosilijas no Latvijas teritorijas.

Savukārt 20. septembrī saistošā nodarbībā skolā mācītās teorētiskās zināšanas ģeoloģijas jautājumos varējām apgūt praktiski: noteikt minerālu un iežu cietību, izmantojot Mosa skalu, grupēt iežus pēc to izcelsmes, iemācīties noteikt vairākus iežus, uzzināt, kāpēc viens un tas pats minerāls var būt dažādās krāsās, un kādiem mērķiem tiek izmantoti dažādi derīgie izrakteņi.

Skolēni priecājās par iespēju šajā nodarbībā strādāt praktiski, sadarboties un iedziļināties šajā nebūt ne vieglajā tēmā. Bija arī iespēja uzdot jautājumus un saņemt izsmeļošas atbildes.

Paldies nodarbības vadītājai Dr. ģeol. Vijai Hodirevai!

Teksts: Andris Ģērmanis

Foto: Vija Hodireva, Marta Gulbe

Skolēnu atsauksmes

Roberts: Man ļoti patika tas uzdevums, kur bija jāskrāpē iezis pret stiklu un tad jānosaka, kāda ir tā cietība.

Paula: Atmiņā palika dažas iežu klasificēšanas pazīmes.

Maija: Nodarbība bija interesanta un izzinoša. Vadītāja visu labi izskaidroja un man patika, ka varējām arī praktiski padarboties.

Lauma: Bija patīkama nodarbība ar daudz jaunu informāciju. Ļoti patika, ka varēja arī vizuāli redzēt iežus, kā arī sajust tos ar savām rokām, tas palīdz mācīšanās procesā. Arī dotais uzdevums bija ļoti noderīgs.

Gabriels: Man nodarbība patiesi patika, jo bija iespēja darboties praktiski un skatīties uz skaistiem iežiem. Vienkāršas sarunas gaitā ar nodarbības vadītāju varēju iemācījies diezgan daudz, un informāciju bija ļoti viegli uztvert.

Marta: Noteikti gribētos vēl uz šādām līdzīgām nodarbībām aiziet.

Beāta: Nodarbība muzejā bija izzinoša un vērtīga, jo varēja nostiprināt savas zināšanas un iegūt jaunas. Man patika, ka praktiski varējām noteikt iežus un ka iežus varējām paņemt rokās un kārtīgi apskatīt.

Elīza Līva: Nodarbība bija interesanta. Varēju praktiski redzēt iežus, par kuriem mācījāmies šo mēnesi skolā teorētiski. Man šķiet, vienmēr labāk visu var izprast, ja pēc teorijas seko praktiskā daļa. Vislabāk man patika noteikt dažādu iežu cietību, tos skrāpējot pret stikla gabaliņu. Nodarbības vadītāja ļoti jauka, atsaucīga.

Pēteris: Nodarbība bija ļoti interesanta. Patika, ka nodarbības vadītāja bija patiešām ieinteresēta izskaidrot mums visu par iežiem. Man visvairāk patika tas, ka mēs varējām jebkuram iezim pārbaudīt tā cietību, to skrāpējot pret stiklu. Kā arī man patika, ka dažiem iežiem varēja uzpilināt skābi un novērot, kāda reakcija uz ieža notiek.

Paula: Nodarbības vadītāja ļoti labi izskaidroja iežu grupas, atšķirības, rašanos. Patika gan tas, ka paši varējām apskatīt vairāk (skābe, palielināmie stikli, cietība), gan arī klausīties informāciju vienlaicīgi. Kopumā, manuprāt, nodarbība bija interesanta un palīdzēja izprast arī teoriju / pamatinformāciju vairāk.

Artis: Nodarbība bija ļoti interesanta, ļoti patika skrāpēt iežus pret stiklu, lai uzzinātu to cietību, vēl es uzzināju nedaudz jaunu faktu par dažādiem iežiem, patika novērot reakciju, kas veidojās, kad iezim uzlēja skābi.

Gabriela: Nodarbība patīkami pārsteidza! Patika tieši tas, ka varēja praktiski darboties, pētīt iežus, aptaustīt tos, ieskrāpēt, uzliet skābi. Nostiprināju jau esošās zināšanas un ieguvu jaunas.

Gatis: Nodarbība muzejā ļoti patika. Bija interesanti padarboties ar iežiem un minerāliem, kamēr stāstīja par tiem. Palika atmiņā vairāk informācijas, jo nodarbība bija interaktīva, kā arī varēja nostiprināt zināšanas par šo tēmu.

Man ļoti patika, bija ļoti jautri. Manuprāt, tas satuvināja mūsu klasi, jo visi sāka drošāk runāt.

Viss bija ļoti interesanti, gan viktorīna, gan escape room!

Tā ekskursija bija viena no jautrākajām un interesantākajām.

Man ļoti patika izlaušanās spēle un gājiens ar klasi uz turieni.

Bija forši, taču nedaudz pārviegli.

Šī izlaušanās spēle man ļoti patika. Uzzināju daudz par I. Ziedoni un citām lietām.

Man šī izlaušanās spēle patika, jo mēs ļoti labi tikām galā ar savu grupu un ļoti ātri sadarbojāmies.

Bija diezgan interesanti un es interesantā veidā uzzināju vairāk par Ziedoni.

Man personīgi ļoti patika , jo šī izlaušanās bija iespējama, nebija neiespējamā misija un es varēju tuvāk iepazīt savus klasesbiedrus un cepumi arī bija garšīgi.

27.09. bijām Krustpils pilī.

Mums ļoti veicās, jo 

1) bija lielisks gids;

2) pilī pašlaik varējām redzēt izstādi "Rietumu kabineti. Kaislība Eiropā.16-21.gs". Ļoti interesanti un eksotiskidabaspriekšmeti, kuri nonākuši Eiropas galmos no tāliem ceļojumiem;

3) pils bija lieliski restaurēta un tajā bija krāšņs interjers;

4) aplūkojām arī pils pagrabus ar vēstures stāstiem un liecībām;

5) mums bija iespēja iepazīties ar bagātīgo Jēkabpils vēsturi ;

6) apmeklējām pils torni ar mākslinieku darbiem par Itālijas tēmu.

10. b klase Skolas somas ietvaros apmeklēja jaunākās latviešu filmas: piedzīvojumu pilno latviešu vesternu "Wild East. Kur vedīs ceļš" ( režisors Matīss Kaža) greznajā kinoteātrī Splendid Palace un sirreālo vēstures filmu " Gads pirms kara" ( režisors Dāvis Sīmanis) nelielajā kinoteātrī Bize.  

20.aprīlī 10.a klase devās uz Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju lai skatītu lingvistisko konceptuālismu. Izstādē bija skatāmi darbi, kuros bija iekļauti teksti no dažādiem laika periodiem, sākot ar 50.gadiem līdz pat mūsdienām. Skolēni iepazinās ar laikmetīgās mākslas dažādām izpausmēm, sākot ar gleznām, grafikām un skulptūrām un visbeidzot ar kinētiskiem objektiem, video instalācijām. Ar lielu azartu tika aplūkoti mākslas darbi, kurus varēja aiztikt, vērt vaļā un rullēt. Liela piekrišana bija arī video stāstiem. 

Ar skolotāju Dainu Štokmani katra literatūras stunda ir īpaša, taču, mācību gadam un vidusskolas posmam noslēdzoties, pēdējās stundas skolotāja ierosināja pavadīt vēl neparastākā gaisotnē.

9. maija rītā devāmies uz Ziedoņa klasi, veidojot simbolisku gredzenveida kompozīciju, jo arī mūsu klases pirmā kopīgajā literatūras stunda tika aizvadīta turpat. Ja 10. klases sākumā izlauzāmies no Ziedoņa pasaku istabām, tad šogad, pabeidzot 12. klasi, atgādinājām sev Latvijas Kultūras kanona vērtības. Nodarbības ietvaros darbojāmies grupās, veicot dažādus uzdevumus, brīvi orientējoties Ziedoņa klases telpās, izmantojot visus pieejamos resursus, pārbaudot savu atjautību, uzmanības spējas un radošumu. Katra grupa tuvāk iepazina 2 no kanonā iekļautajām vērtībām, piemēram, rudzu maizi, Rolanda Kalniņa filmu "Elpojiet dziļi...", dzejnieku Uldi Bērziņu, Dziesmu svētkus, Latvijas plakātus, pantomīmu un citas. Prezentējot otro jeb radošo uzdevumu, varējām pasmieties gan par sevi, gan cits par citu un arī priecāties, cik talantīgi un izdomas bagāti esam. Nodarbības noslēgumā noskatījāmies filmu "Imants Ziedonis. Portrets locījums", kas atklāja (un atgādināja) dzejnieka dzīvē nozīmīgas vērtības, kā arī paši centāmies pamanīt viņa saistību ar Latvijas Kultūras kanonā iekļautajām.

Mācību stundas, kas aizvadītas Ziedoņa klasē, palikušas atmiņā kā gaišas, omulīgas un radošuma piesātinātas.

12.a klases vārdā Gita Evelīna Reinfelde

2022. gada 4. aprīlī mēs, 11.c klase, Skolas Somas ietvaros apmeklējām Valmieras drāmas teātra izrādi MEKLĒTĀJI. Izrādi ir radījis Artūrs Dīcis un tajā ir atspoguļotas pasaules mēroga problēmas, ar kurām saskaras ne tikai mūsu vienaudži, bet arī pieaugušie. Izrāde attaino piecu jauniešu neparasto ikdienu, kad tie iet cauri dažādiem izaicinājumiem un atrodas sevis meklējumos, riskējot un izzinot ne tikai liberālas pasaules vērtības, bet arī seksuālo orientāciju. Tā pat arī pieaugušie tēli uzvedumā iet cauri daudzdažādām problēmām un meklē labāko veidu kā tās atrisināt.

Lai arī kā mēs novērtējam šo iespēju, šī nebūs tā izrāde, uz kuru sniegsies roka pirkt biļetes vēlreiz. Izrāde bija interesanta, tomēr tā bija ļoti pārpildīta ar notikumiem un, lai gan bija brīži, kad aizrāvās elpa, pietrūka vienotas notikumu līnijas un bija grūti izsekot līdzi stāsta attīstības punktiem.

"Man ļoti patika izrāde "Meklētāji," it īpaši aktieri, kas tajā uzstājās. Tā ne gluži nebija nopietna, bet gan uzjautrinoša un komēdiska teātra izrāde. Bija smieklīgi dzirdēt necenzētu un jauniešu vidū lietotu leksiku uz teātra skatuves. Dažādi haotiskie un pārspīlētie notikumi izrādes sižetos bija ļoti uzjautrinoši un atgādināja man par, dažādiem paša piedzīvotiem atgadījumiem. Kopumā atstāju teātri ar pozitīvu noskaņu un ieteiktu to arī citiem."

"Priekš jauniešiem izrāde ir lieliska, sen nebiju tā smējies. Tai pat laikā tika apskatītas visai nopietnas problēmas, pasniegtas viegli saprotamā veidā. Vienīgā sūdzība ir problēmas trūkums izrādes sākumā, lietas vienkārši notiek, bet vispārīgi man ļoti patika."

"Izrāde patika, tā škita interesanta. Bija aizraujoši redzēt daudzpusīgo sižetu un unikālas noskaņas. Izrādes garums arī patika, tas nebija ne par īsu, ne par garu. Aktier u sniegums bija ļoti labs. Bija kontrastējoši brīžī starp smieklīgo un dramatisko. Īpašus mīnusus izrādei nesaskatu, tikai to, ka varēja būt vēl viens cēliens."

"Apmeklējām ar klasi VDT izrādī "Meklētāji." Priekšnesums bija pārsteidzoši nenopietns, humorisks, ko iepriekš teātrī nebiju pieredzējis. Aktiermākslas studenti bija pārsteidzoši talantīgi un katrs savu lomu nospēlēja ideāli. Pati izrāde bija par jauniešiem, kuri nezin, ko darīt ar dzīvi savos divdesmit gados. Izrāde balstīta uz patiesiem notikumiem, kas vēl nav notikuši. "

"Teātris patika. Stulbi joki, bet ļoti sasmīdināja, un tajā pašā laikā bija ietvertas nopietnas tēmas. Talantīgi akietri. Garlaicīgi nebija ne mirkli."

"Kopumā atsvaidzinoša un uzjaurinoša izrāde, kas uzskatāmi piemērotāka jauniešiem, ko varēja novērot gan izpildījuma, gan jauniešu atsaucības dēļ. Lai gan pārsvarā iestudējums šķita tīri komēdisks, to caurvja dažādas nopietnas tēmas un pieredzes stāsti, kuru pamatā bij a cilvēcīgi cilvēki- katrs savos meklējumos. Tēlu dzīves bija dažādas, tomēr to meklējumi tos saistīja, kas arī, manuprāt, ir tas, kāpēc katrs skatītājs (it īpaši jaunie, sevi vēl neatradušie) iestudējumā redzēto var attiecināt arī uz sevi, kaut ko no tā iegūstos. Ņemot vērā to, ka tā ir diplomdarba izrāde, manuprāt, jaunie aktieri ssevi parādīja ļoti dauzdsološi un kvalitatīvi, iedvesmojot meklētājus."

Ideja izrādei bija ļoti interesanta- katram ir savs dzīves stāsts, kas ir kā bagāža, kura velkas līdzi visu mūžu un ietekmē cilvēka tālāko rīcību. Tomēr jauniešos attēlotie stereotipi bija pārspīlēti.

Kopumā izrāde radīja negatīvu priekšstatu par jauniešiem.

Izrādei ir potenciāls, jo skartās tēmas ir svarīgas. Dziļi sirdī gribētos ticēt, ka no malas mēs neesam tik šausmīgi.

Šī izrāde raisīja dažādas emocijas, bet pozitīvās noteikti bija vairāk. Patika aktieru atveidotās lomas un viņu mākslinieciskā atdeve. Izrāde bija interesanta jauniešu dzīves interpretācija, taču ticu, ka daudzi to nesaprata vai uzskatīja par pārspīlētu.

Teātra izrāde izceļas ar savu haotismu, kuru periodiski pārtrauc aktieru slengs. Kopumā izrāde sirdī neiesakņojās. 

Skatījāmies visi klasē pēdējā mācību nedēļā decembrī, un te dažas skolēnu pārdomas.

A. I. Kūle ,, Man izrāde patika, īpašu izbrīnu radīja fakts, ka tajā spēlēja tikai 2 aktieri. Tēma par jauna cilvēka ,,nokļūšanu neceļos" lielākoties apkārtējo apstākļu dēļ man likās diezgan smagi uztverama. Izrāde raisīja pārdomas par bērnu un vecāku komunikāciju, cilvēka dabu un izvēlēm saasinātās situācijās."

E. Strupiša ,, Lai gan sākums izrādei, manuprāt, bija garlaicīgs, tās turpinājums piesaistīja manu uzmanību, jo, atklājot Martina stāstu, atklājās problēma, kura ir ļoti būtiska, tā ir emocionāla vardarbība un fiziskā vardarbība starp Martinu un tēvu, kas noveda līdz slepkavība."

R. Bubiša ,,Man izrāde patika, tā aizrāva. Visvairāk mani pārsteidza aktieris, kurš spēlēja Martinu un aktieru izrādē, kura top. izrāde lika aizdomāties par to, cik ļoti cilvēku var ietekmēt arī emocionāli, ne tikai fiziski."

K. Freimanis ,,Ļoti oriģināls veids, kā pasniegt stāstu. Interesanti bija skatīties, kā aktieri mainās, mainot savu lomu."

M. Popovs ,,Man patika izrāde, tas izskatījās svaigi, moderni, minimālistiski." 

• 1)Kas tev vislabāk patika koncertlekcijā ?
• Ļoti viegli varēja uztvert informāciju, kas tika stāstīta par vēsturi.
• Man kā lielai mūzikas fanei noteikti tās bija dziesmas un to izpildījums. Manuprāt, grupa izdarīja lielisku darbu un ļoti intonatīvi tīri, kā arī emocionāli izpildīja mūziku.
• Man patika, ka bija redzami daudz reāli attēli no Latvijai svarīgiem, vēsturiskiem notikumiem.
• Koncertlekcijā vislabāk man patika tas, ka dažādi Latvijas vēstures fakti mijās ar dažādām latviešu dziesmām.
• Ka tika savienota vēsture ar mūziku, ka ieinteresējošā veidā atklāja Dziesmotās revolūcijas notikumus.
• 2)Ko jaunu uzzināji koncertlekcijā ?
• Uzzināju, ka protesta laikā par HES būvniecību, tikai aizliegts publicēt vārdu "Daugava".
• Es zināju par Jura Podnieka filmu "Vai viegli būt jaunam', taču es nezināju, ka to rādīja 89 valstīs un ka tieši šī filma ir bijusi tik nozīmīga daļa no Latvijas brīvības atgūšanas.
• Žurnālists Dainis Īvāns bija viens no galvenajiem atbalstītājiem par Daugavas loku saglabāšanu.
• Līdz šim neko daudz nebiju dzirdējusi, par atgadījumu, kad pēc grupas "Pērkons" koncerta Ogrē, tika izdemolēts vilciens.
• Koncertlekcija atjaunināja jau esošās vēstures zināšanas. Uzzināju, ka valdība aizliedza konkrētu vafeļu ražošanu un pārdošanu, jo to nosaukums bija "Daugava".
• 3)Kāds ir tavs viedoklis par Latvijas trešo atmodu ?
• Man šķiet, ka trešā atmoda jeb dziedošā revolūcija bija nepieciešama, lai iedvesmotu Latvijas iedzīvotājus ticēt saviem spēkiem un cīnīties par brīvību.
• Manuprāt, tas bija reizē baiss un skaists laiks Latvijas vēsturē. Nebija līdz galam skaidrības par to, kas tālāk notiks, taču reizē visur apkārt sekoja patriotisma gars un iedvesma.
• Uzskatu, ka tas ir ļoti skaists periods Latvijas vēsturē. Pēc gadiem ilgas apspiestības un dzīves nebrīvē cilvēkiem radās drosme un cīņas gars, lai iestātos par pārmaiņām. Latviešiem šodien un arī mūžīgi ir jābūt pateicīgiem ikkatram mūsu brīvības cīnītājam, atmodas pamatlicējam un atbalstītājam.
• Tas bija ļoti svarīgs un sagaidāms notikums, jo, atrodoties tik ilgi zem padomju varas, dabiski, ka tautas sacelšanās pret apspiedējiem bija nenovēršama.
• 4)Kā tu raksturotu tā laika aktuālo/populāro mūziku ?
• Mūzika bija ar motivējošiem vārdiem un lustīgu melodiju.
• Mūzika noteikti ir ar daudz zemtekstiem, ar nacionālu pieskaņu un reizē spilgtām un izteiksmīgām rindām, kuras bija viegli atcerēties, ja nepieciešams tautu vienot dziesmā.
• Visām tā laika populārajām dziesmām bija sava veida patriotisks piesitiens.
• Tajā bija daudz patriotisma un brīvības motīvu.
• 5)Ko tev nozīmē dzīvot brīvā Latvijā?
• Dzīvot brīvā Latvijā man nozīmē - spēja runāt latviski, svinēt latviešu svētkus, ieturēt vecās tradīcijas, spēja izteikt savu viedokli.
• Man tas nozīmē izmantot visādas mūsdienu pasaules iespējas, attīstīties, attīstīt savu valsti, brīvi ceļot, izvēlēties, ko es gribu darīt un ko negribu.
• Man ir neizmērojama pateicība visiem cīnītājiem par to, ka šodien, es varu dzīvot valstī, kura neaizliedz man runāt, dzīvot un domāt, kā es vēlos. Mācoties vēsturi, manuprāt, mēs ne tikai mācamies par notikumiem, bet arī mēs mācamies cienīt un novērtēt mums doto. Mēs empatizējam ar latviešiem no brīvības cīņām, dzimtbūšanas vai Padomju Latvijas laika un spējam vēl jo vairāk novērtēt mūsdienas, brīvu Latviju un savu zemi.
• Man prieks, ka varu dzīvot brīvi, neapspiesti, bez citu tautu kultūras uzspiešanas un savas kultūras nomākšanas, ka varu brīvi teikt to, ko domāju.

Tā ir iespēja dzīvot ar drošības un pārliecības sajūtu. Dienu dienā nebūt pakļautai teroram un visdažādākā veida ierobežojumiem. Tā ir iespēja spriest pašai par sevi, pieņemt savus lēmumus, kā arī tādu pašu iespēju redzēt savai valstij. Tā ir iespēja piedalīties valsts politikā, un tā ir apziņa, ka mana balss vienmēr būs sadzirdēta.