Sanija Karlīna Blīgzna,12.a
Tikšanās ar Gustu Ābeli, salīdzinot ar pagājušā gada tikšanos, bija patiešām vērtīga un patīkama. Varēja just, ka Gusts ir vairāk iejuties gan Latvijas Kultūras akadēmijas, gan pieaugušo dzīves ritmā un spēj ar jau daudz nosvērtāku attieksmi izklāstīt savu grāmatas rakstīšanas un izdošanas pieredzi, kā arī izvērstāk un pilnīgāk atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Es ļoti novērtēju, ka tikšanās laikā bija iespējams uzzināt Gusta personīgo viedokli gan par rakstīšanas procesu, gan studijām, kā arī dzirdēt fragmentu no viņa jaunās grāmatas, kas mani ieinteresēja izlasīt arī pirmo grāmatu. Arī viktorīna man šķita ļoti veiksmīgs veids, kā iesaistīt klausītājus šajā tikšanās reizē un dot iespēju vismaz vienam no tiem saņemt arī kaut ko atpakaļ. Tomēr jāatzīst, ka vairāk vēlējos dzirdēt par to, kā tika izlemts, ka viņa grāmata varētu pārtapt par teātra izrādi, jo, manuprāt, tas ir patiešām liels un pārsteidzošs sasniegums, it īpaši jaunietim un viņa debijas grāmatai.
Kā pilnīgs pretstats man šķita tikšanās ar Andri Akmentiņu, jo domāju, ka tā būs vēl nopietnāka un pat nedaudz nogurdinoša pēc garās skolas dienas. Tomēr tieši tāpēc man Andra Akmentiņa stāstījums ļoti patika, jo es negaidīju, ka dzejnieks būs tik enerģijas pilns un spēs aizraut ar savu neparasto dzeju. Visvērtīgāk man šķita tas, ka bija iespējams dzejnieka dzeju dzirdēt viņa paša izpildījumā, jo, ja lasītu to grāmatā, es noteikti nespētu līdz galam izprast tās nozīmi un sadzirdēt interesanto ritmu un plūdumu. Ļoti patīkami bija dzirdēt dzejnieka personīgos dzīves stāstus, kas arī ir iedvesmojuši viņa dzeju, jo tas tikšanos padarīja daudz personīgāku un ļāva pilnīgāk izprast gan dzejnieka personību, gan daiļradi.
Kopumā es patiešām izbaudīju šīs tikšanās un priecājos, ka mums tika dota iespēja paklausīties, ko par radošo procesu domā mērķtiecīgs jaunietis un jau pieredzējis, tomēr spara pilns dzejnieks, jo tas deva iespēju salīdzināt abu literātu atziņas un saprast, ka radīt spēj ikviens, ja patiešām to vēlas.
Madara Kukule,12.a
Tā kā jau pagājušajā gadā bija iespēja satikt Gustu Ābeli, tad šoreiz viņš likās jau zināmāks un bija priekšstats par to, kas sagaida. Šķiet, ka Gusts ir diezgan patīkams cilvēks un abas tikšanās reizes likās ļoti patīkamas un interesantas, protams, ka piesaista arī tas, ka viņš ir mūsu skolas absolvents un gadu starpība mums ir pavisam neliela.
Grāmatu ''Pasaulē mīļākais klusums'' izlasīju uzreiz pēc pirmās tikšanās ar Gustu Ābeli, tā kā tas bija jau pirms laba laika, es nespēju pamatot savu patiku vai nepatiku par izlasīto, taču atceros sajūtu, ko tā sniedza. Man ļoti patīk, ka šī grāmata vēstī par jaunieša dzīvi, ko rakstījis arī kāds jaunietis, manuprāt, tas ir saglabājis šo sajūtu autentiskumu, tomēr mani ne līdz galam saistīja grāmatā atklātie stāsti, kaut kas mani tajā atgrūda, un arī valoda man patīk literārāka, bet par grāmatu tas jau ir cits stāsts... Esmu diezgan pārliecināta, ka izlasīšu arī viņa otro grāmatu, taču jau izlasītajā fragmentā jutu Gustam raksturīgo stilu, kas tomēr mani tā līdz galam un pilnībā nepārliecina, bet tas nemaina to, ka man ir interese par viņu un viņa darbiem. Es teiktu, ka visvairāk tieši gaidu izrādi, uz izrādi gan es ļoti, ļoti gribētu tikt. Tā būs laba jauneklības dvesma Nacionālajam teātrim (cerams!).
Jāsaka gan - cerēju, ka Gusts vairāk dalīsies tieši ar savu augstskolas pieredzi, bet paldies viņam par sniegto laiku, neviena saruna, neviena tikšanās nav tāda pati, un bija iespēja uzzināt kaut ko jaunu arī šoreiz, paldies arī Robertai (Gusta klasesbiedrenei, kura studē mākslas vēsturi), kas atgādināja ļoti svarīgu domu par to, ka ir jādara tas, kas tev patīk, šajā gadījumā jāmācās tas, kas tevi interesē, un es ļoti ceru, ka tās iespējas tiešām nāks un ka kontakti arī būs, jo tā gan ir lieta, ko esmu apzinājusies, būdama vēl diezgan maza, ka svarīgi ir kontakti, kontakti un kontakti!