Režisores Ināras Kolmanes nesen izveidotā filma ''Mātes piens'', kurai par pamatu ņemti Noras Ikstenas romāna ''Mātes piens'' motīvi, ir līdz sirds dziļumiem aizkustinošs stāsts par attiecībām, jūtām un dzīves 'kāpnēm.''
Manuprāt, filma izcili atspoguļoja ģimenes dzīves nevēlamās un nesimpatizējošākās problēmas. Pamatā romāns, tagad arī filma, attēlo mātes un meitas attiecības, nepamatoto naidu un beznosacījuma mīlestību. Stāsts ir par māti, kurai dzīve daudz nozīmē karjera, taču dzīvei patīk ieviest korekcijas, un Astra kļūst par mammu. Plašāk tieši N. Ikstenas romāns atklāj abu sieviešu iekšējās sajūtas. Mazajai Norai tās bija ilgas pēc mammas mīlestības, taču Astrai vēlme pazust no pasaules, kurā viņai nebija jādzīvo. Filmā caurvijās daudz grāmatas teksta, taču nedaudz pietrūka varoņu pārdomu un to attēlojuma.
''Mātes piens'' atklāj plašu jūtu un emociju diapazonu, māca mīlēt un piedot. Pēc filmas domāju tikai par vienu jautājumu, vai tiešām mātes piena nedošana pasargāja mazo Noru no tālākām dzīves ciešanām?
Samanta Štrausa
Uz Noras Ikstenas romāna balstītā filma spilgti attēlo mātes-meitas mīlestību, precīzāk, problēmas un grūtības, ar ko abas puses saskaras šajās attiecībās. Ināra Kolmane kā filmas režisore to ļoti spilgti un vizuāli baudāmi atspoguļoja uz ekrāna.
Daudz kas filmā nebija pateikts dialogā, bet gan zemtekstā. Klasē bažbrīd radās problēma, jo daļa no zemtekstā paslēptajām domām atsaucās uz padomju laikiem, tādējādi radot neskaidrības jaunākajām paaudzēm, kas šīs lietas varētu nepamanīt vai nesaprast.
Manuprāt, šī ir viena no nozīmīgākajām latviešu filmām pēdējā laikā. Ir tapušas daudzas vizuāli aizraujošas filmās, kā "Māsas" vai "Neona pavasaris", taču tās nebija atspoguļojušas tik reālu un latvisku problēmu, kā to izdarīja "Mātes piens".
Matīss Pumpurs
Kopā ar klasi apmeklējām Ināra Kolmanes filmu "Mātes piens", kas lika sasaistīt savu dzīvi ar ekrānā redzamo.
Filma attēloja mātes un bērnu paaudžu skaudrās attiecības, un, lai gan filma ir veidota pēc Noras Ikstenas "Mātes piens" romāna motīviem, tomēr attiecības filmā tika attēlotas precīzāk, īpaši izceļot Marijas Doveikas aktierspēli. Uzskatu, ka filma iegūs panākumus, jo saturs un sižets ir sasaistāms ar mūsdienām. Arī Raimonda Tiguļa mūzikas pavadījums "Simfonietta Rīga" izpildījumā ir augsti novērtējams.
Filmas potenciāls ir liels, un, redzot attēloto sievietes lomu sabiedrībā un tās pienākumu, tā runā ar mums par svarīgām, ikdienā mazāk runātām tēmām.
Marta Veismane