Tikšanās ar rakstnieci Luīzi Pastori

14. decembrī skolas lasītavā viesojās rakstniece Luīze Pastore. Audzēkņiem bija iespēja dalīties savās pārdomās par grāmatu "Laimes bērni". Rakstniece skolēnus iepazīstināja ar latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfiju, kā arī ar dažādiem džungļu izdzīvošanas paņēmieniem.

Luīze Pastore iesaistīja audzēkņus radošās aktivitātēs, piemēram, grāmatas sižeta veidošanā, testa veikšanā par izdzīvošanu un notikumu līknes plānošanā. Skolēniem bija jāizdomā savas grāmatas nosaukums, pirmais teikums, pēdējais teikums un arī anotācija. Šī bija lieliska iespēja jauniešiem apspriesties gan savā starpā, gan ar rakstnieci par grāmatu un uzdot radušos jautājumus. Protams, prieks ir arī par iegūtajiem autogrāfiem.

(Laura Darkevica, 9.c klase)

Tā bija vienkārša trešdienas diena (18. janvāris), kad man radās iespēja iegrimt Venecuēlas džungļu dēkās kopā ar rakstnieci Luīzi Pastori. Es uzzināju daudz par kāda aizraujoša stāsta tapšanas procesu – lai izveidotu stāstu, ir patiešām jāiegulda sevi visu - resursus, laiku, uzmanību u.tml., lai iedziļinātos stāsta varoņu iekšienē un ārienē. Protams, ir jābūt skaidram redzējumam par varoņu rakstura iezīmēm, rīcību dažādos stāsta punktos, taču vēl nozīmīgāk ir rūpīgi izprast tēlus, situāciju, dzīves apstākļus.

Bet vai tiešām, lai to visu izprastu, tas ir jāpiedzīvo pašam? Šajā jautājumā mani īpaši uzrunāja rakstnieces Luīzes Pastores teiktais, ka „nav jau interesanti aprakstīt tikai sev zināmo". No viņas teiktā izriet, ka rakstnieka maģija ir ne tikai saskatīt stāstus dažādās dzīves ainās, bet arī iejusties dažādos ķermeņos, un nokļūt dažādās vietās vienlaicīgi – neatkarīgi no laika, atrašanās vietas un iespējām, kā arī citiem apstākļiem. Rakstniece apgalvoja, ka iemesls, kāpēc viņa vispār kļuva par rakstnieci, ir tāds: „Lai gan dzīvē ir daudz iespēju, es daudz ko nevaru piedzīvot, jo es vienkārši esmu ieslodzīta cilvēka ķermenī."

Izveidot savu stāstu atbilstoši visiem nosacījumiem arī man bija īsta piedzīvojums. Es tobrīd jutos kā pārdabiska būtne, kas, izvietojot bildītes dažādās secībās, lēma par dažādu būtņu likteņiem.

Liels paldies Jums, skolotāj, ka devāt mums iespēju iepazīt Luīzi Pastori un izbaudīt īstas mūsdienu rakstnieces klātbūtni. Iepriekš grāmatu „Laimes bērni" es biju apskatījis tikai internetā. Biju izlasījis anotāciju, bet nebiju izvēlējies to nopirkt. Tagad man šī grāmata ir mājās ar visu Luīzes Pastores autogrāfu un novēlējumu man, ka „laime ir izvēle". Un man liels prieks par to!

(Hugo Mežiņš, 7.b klase)

Man liekas, ka tie stāsti, ko Luīze Pastore stāstīja par Aleksandru Laimi, bija tik iedvesmojoši, ka man pašam tur gribētos tagad aizlidot un uzzināt visus tos noslēpumus. Protams, es nevaru tagad aizlidot tur, bet ar prātu varu, tāpēc sāku lasīt viņas grāmatu, varbüt vienu dienu aizlidošu tur un uzzināšu pasaules noslēpumus un pats uzrakstīšu grāmatu, bet, runājot par satikšanos un rakstnieces stāstījumu par Aleksandru Laimi, jāsaka, ka bija ļoti interesanti un aizraujoši. Man visvairāk patika radošie uzdevumi, proti, ka bija pašam jāizdomā savs stāsts. Es, veidojot stāstu, jau aizdomājos un sāku veidot pat filmas scenāriju, lai gan uzdevums bija izdmāt nelielu stāstu. Rakstnieces uzstāšanās bija veidota kā tāda ķēde, tas nozīmē, ka tas, ko viņa pastāsta iepriekš, saistīts ar to uzdevumu vai stāstu, ko viņa stāstīja vēlāk. Un man tas ļoti patika! Rakstnieces teiktais lika aizdomāties par dzīvi, vērtībām… Kad es gāju ārā no lasītavas uz nākamo stundu, tajā brīdī es pārdomāju arī savu dzīvi: ko es varu izdarīt, ko vajadzētu izdarīt u.tml. Tāpēc man liekas, ka satikšanās ar Luīzi Pastori ( un pastarpināti arī ar Aleksandru Laimi) bija kaut kas īpašs!

(Kristaps Briedis, 7.b klase)

​

Man ļoti patika tikšanās ar rakstnieci, tā bija ilgi gaidīta un attaisnoja manas cerības. Kā cilvēkam, kuram pašam ļoti patīk lasīt, bija patīkami paklausīties tā cilvēka viedokli un pieredzi, kurš pats raksta grāmatas. Es uzzināju daudzas interesantas lietas, piemēram, es pat nevarēju iedomāties, ka grāmatas tiek rakstītas tik ilgi, bet savu grāmatu Luīze Pastore rakstījusi 10 gadus. Pēc tikšanās arī pati vēlos izlasīt viņas grāmatu "Laimes bērni".

Man bija īpaši interesanti, kad mēs varējām ne tikai klausīties, kaut ko arī paši darīt. Piemēram, kad vajadzēja sastādīt grāmatas sižetu no esošajām bildēm vai izdomāt nosaukumu, grāmatas pirmo un pēdējo teikumu un rakstīt anotāciju, man pašai radās neliela vēlme uzrakstīt savu grāmatu. Tobrīd sapratu, ka grāmatas nosaukums un "izskats" ir ļoti svarīgi, jo tieši šiem faktoriem lasītājs pievērš pirmo uzmanību.

Ceru arī nākotnē gūt līdzīgu pieredzi.

(Prokofjeva Aļona, 7.b klase)