20.aprīlī 10.a klase devās uz Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju lai skatītu lingvistisko konceptuālismu. Izstādē bija skatāmi darbi, kuros bija iekļauti teksti no dažādiem laika periodiem, sākot ar 50.gadiem līdz pat mūsdienām. Skolēni iepazinās ar laikmetīgās mākslas dažādām izpausmēm, sākot ar gleznām, grafikām un skulptūrām un visbeidzot ar kinētiskiem objektiem, video instalācijām. Ar lielu azartu tika aplūkoti mākslas darbi, kurus varēja aiztikt, vērt vaļā un rullēt. Liela piekrišana bija arī video stāstiem. 

Ar skolotāju Dainu Štokmani katra literatūras stunda ir īpaša, taču, mācību gadam un vidusskolas posmam noslēdzoties, pēdējās stundas skolotāja ierosināja pavadīt vēl neparastākā gaisotnē.

9. maija rītā devāmies uz Ziedoņa klasi, veidojot simbolisku gredzenveida kompozīciju, jo arī mūsu klases pirmā kopīgajā literatūras stunda tika aizvadīta turpat. Ja 10. klases sākumā izlauzāmies no Ziedoņa pasaku istabām, tad šogad, pabeidzot 12. klasi, atgādinājām sev Latvijas Kultūras kanona vērtības. Nodarbības ietvaros darbojāmies grupās, veicot dažādus uzdevumus, brīvi orientējoties Ziedoņa klases telpās, izmantojot visus pieejamos resursus, pārbaudot savu atjautību, uzmanības spējas un radošumu. Katra grupa tuvāk iepazina 2 no kanonā iekļautajām vērtībām, piemēram, rudzu maizi, Rolanda Kalniņa filmu "Elpojiet dziļi...", dzejnieku Uldi Bērziņu, Dziesmu svētkus, Latvijas plakātus, pantomīmu un citas. Prezentējot otro jeb radošo uzdevumu, varējām pasmieties gan par sevi, gan cits par citu un arī priecāties, cik talantīgi un izdomas bagāti esam. Nodarbības noslēgumā noskatījāmies filmu "Imants Ziedonis. Portrets locījums", kas atklāja (un atgādināja) dzejnieka dzīvē nozīmīgas vērtības, kā arī paši centāmies pamanīt viņa saistību ar Latvijas Kultūras kanonā iekļautajām.

Mācību stundas, kas aizvadītas Ziedoņa klasē, palikušas atmiņā kā gaišas, omulīgas un radošuma piesātinātas.

12.a klases vārdā Gita Evelīna Reinfelde

2022. gada 4. aprīlī mēs, 11.c klase, Skolas Somas ietvaros apmeklējām Valmieras drāmas teātra izrādi MEKLĒTĀJI. Izrādi ir radījis Artūrs Dīcis un tajā ir atspoguļotas pasaules mēroga problēmas, ar kurām saskaras ne tikai mūsu vienaudži, bet arī pieaugušie. Izrāde attaino piecu jauniešu neparasto ikdienu, kad tie iet cauri dažādiem izaicinājumiem un atrodas sevis meklējumos, riskējot un izzinot ne tikai liberālas pasaules vērtības, bet arī seksuālo orientāciju. Tā pat arī pieaugušie tēli uzvedumā iet cauri daudzdažādām problēmām un meklē labāko veidu kā tās atrisināt.

Lai arī kā mēs novērtējam šo iespēju, šī nebūs tā izrāde, uz kuru sniegsies roka pirkt biļetes vēlreiz. Izrāde bija interesanta, tomēr tā bija ļoti pārpildīta ar notikumiem un, lai gan bija brīži, kad aizrāvās elpa, pietrūka vienotas notikumu līnijas un bija grūti izsekot līdzi stāsta attīstības punktiem.

"Man ļoti patika izrāde "Meklētāji," it īpaši aktieri, kas tajā uzstājās. Tā ne gluži nebija nopietna, bet gan uzjautrinoša un komēdiska teātra izrāde. Bija smieklīgi dzirdēt necenzētu un jauniešu vidū lietotu leksiku uz teātra skatuves. Dažādi haotiskie un pārspīlētie notikumi izrādes sižetos bija ļoti uzjautrinoši un atgādināja man par, dažādiem paša piedzīvotiem atgadījumiem. Kopumā atstāju teātri ar pozitīvu noskaņu un ieteiktu to arī citiem."

"Priekš jauniešiem izrāde ir lieliska, sen nebiju tā smējies. Tai pat laikā tika apskatītas visai nopietnas problēmas, pasniegtas viegli saprotamā veidā. Vienīgā sūdzība ir problēmas trūkums izrādes sākumā, lietas vienkārši notiek, bet vispārīgi man ļoti patika."

"Izrāde patika, tā škita interesanta. Bija aizraujoši redzēt daudzpusīgo sižetu un unikālas noskaņas. Izrādes garums arī patika, tas nebija ne par īsu, ne par garu. Aktier u sniegums bija ļoti labs. Bija kontrastējoši brīžī starp smieklīgo un dramatisko. Īpašus mīnusus izrādei nesaskatu, tikai to, ka varēja būt vēl viens cēliens."

"Apmeklējām ar klasi VDT izrādī "Meklētāji." Priekšnesums bija pārsteidzoši nenopietns, humorisks, ko iepriekš teātrī nebiju pieredzējis. Aktiermākslas studenti bija pārsteidzoši talantīgi un katrs savu lomu nospēlēja ideāli. Pati izrāde bija par jauniešiem, kuri nezin, ko darīt ar dzīvi savos divdesmit gados. Izrāde balstīta uz patiesiem notikumiem, kas vēl nav notikuši. "

"Teātris patika. Stulbi joki, bet ļoti sasmīdināja, un tajā pašā laikā bija ietvertas nopietnas tēmas. Talantīgi akietri. Garlaicīgi nebija ne mirkli."

"Kopumā atsvaidzinoša un uzjaurinoša izrāde, kas uzskatāmi piemērotāka jauniešiem, ko varēja novērot gan izpildījuma, gan jauniešu atsaucības dēļ. Lai gan pārsvarā iestudējums šķita tīri komēdisks, to caurvja dažādas nopietnas tēmas un pieredzes stāsti, kuru pamatā bij a cilvēcīgi cilvēki- katrs savos meklējumos. Tēlu dzīves bija dažādas, tomēr to meklējumi tos saistīja, kas arī, manuprāt, ir tas, kāpēc katrs skatītājs (it īpaši jaunie, sevi vēl neatradušie) iestudējumā redzēto var attiecināt arī uz sevi, kaut ko no tā iegūstos. Ņemot vērā to, ka tā ir diplomdarba izrāde, manuprāt, jaunie aktieri ssevi parādīja ļoti dauzdsološi un kvalitatīvi, iedvesmojot meklētājus."

Ideja izrādei bija ļoti interesanta- katram ir savs dzīves stāsts, kas ir kā bagāža, kura velkas līdzi visu mūžu un ietekmē cilvēka tālāko rīcību. Tomēr jauniešos attēlotie stereotipi bija pārspīlēti.

Kopumā izrāde radīja negatīvu priekšstatu par jauniešiem.

Izrādei ir potenciāls, jo skartās tēmas ir svarīgas. Dziļi sirdī gribētos ticēt, ka no malas mēs neesam tik šausmīgi.

Šī izrāde raisīja dažādas emocijas, bet pozitīvās noteikti bija vairāk. Patika aktieru atveidotās lomas un viņu mākslinieciskā atdeve. Izrāde bija interesanta jauniešu dzīves interpretācija, taču ticu, ka daudzi to nesaprata vai uzskatīja par pārspīlētu.

Teātra izrāde izceļas ar savu haotismu, kuru periodiski pārtrauc aktieru slengs. Kopumā izrāde sirdī neiesakņojās. 

Skatījāmies visi klasē pēdējā mācību nedēļā decembrī, un te dažas skolēnu pārdomas.

A. I. Kūle ,, Man izrāde patika, īpašu izbrīnu radīja fakts, ka tajā spēlēja tikai 2 aktieri. Tēma par jauna cilvēka ,,nokļūšanu neceļos" lielākoties apkārtējo apstākļu dēļ man likās diezgan smagi uztverama. Izrāde raisīja pārdomas par bērnu un vecāku komunikāciju, cilvēka dabu un izvēlēm saasinātās situācijās."

E. Strupiša ,, Lai gan sākums izrādei, manuprāt, bija garlaicīgs, tās turpinājums piesaistīja manu uzmanību, jo, atklājot Martina stāstu, atklājās problēma, kura ir ļoti būtiska, tā ir emocionāla vardarbība un fiziskā vardarbība starp Martinu un tēvu, kas noveda līdz slepkavība."

R. Bubiša ,,Man izrāde patika, tā aizrāva. Visvairāk mani pārsteidza aktieris, kurš spēlēja Martinu un aktieru izrādē, kura top. izrāde lika aizdomāties par to, cik ļoti cilvēku var ietekmēt arī emocionāli, ne tikai fiziski."

K. Freimanis ,,Ļoti oriģināls veids, kā pasniegt stāstu. Interesanti bija skatīties, kā aktieri mainās, mainot savu lomu."

M. Popovs ,,Man patika izrāde, tas izskatījās svaigi, moderni, minimālistiski." 

• 1)Kas tev vislabāk patika koncertlekcijā ?
• Ļoti viegli varēja uztvert informāciju, kas tika stāstīta par vēsturi.
• Man kā lielai mūzikas fanei noteikti tās bija dziesmas un to izpildījums. Manuprāt, grupa izdarīja lielisku darbu un ļoti intonatīvi tīri, kā arī emocionāli izpildīja mūziku.
• Man patika, ka bija redzami daudz reāli attēli no Latvijai svarīgiem, vēsturiskiem notikumiem.
• Koncertlekcijā vislabāk man patika tas, ka dažādi Latvijas vēstures fakti mijās ar dažādām latviešu dziesmām.
• Ka tika savienota vēsture ar mūziku, ka ieinteresējošā veidā atklāja Dziesmotās revolūcijas notikumus.
• 2)Ko jaunu uzzināji koncertlekcijā ?
• Uzzināju, ka protesta laikā par HES būvniecību, tikai aizliegts publicēt vārdu "Daugava".
• Es zināju par Jura Podnieka filmu "Vai viegli būt jaunam', taču es nezināju, ka to rādīja 89 valstīs un ka tieši šī filma ir bijusi tik nozīmīga daļa no Latvijas brīvības atgūšanas.
• Žurnālists Dainis Īvāns bija viens no galvenajiem atbalstītājiem par Daugavas loku saglabāšanu.
• Līdz šim neko daudz nebiju dzirdējusi, par atgadījumu, kad pēc grupas "Pērkons" koncerta Ogrē, tika izdemolēts vilciens.
• Koncertlekcija atjaunināja jau esošās vēstures zināšanas. Uzzināju, ka valdība aizliedza konkrētu vafeļu ražošanu un pārdošanu, jo to nosaukums bija "Daugava".
• 3)Kāds ir tavs viedoklis par Latvijas trešo atmodu ?
• Man šķiet, ka trešā atmoda jeb dziedošā revolūcija bija nepieciešama, lai iedvesmotu Latvijas iedzīvotājus ticēt saviem spēkiem un cīnīties par brīvību.
• Manuprāt, tas bija reizē baiss un skaists laiks Latvijas vēsturē. Nebija līdz galam skaidrības par to, kas tālāk notiks, taču reizē visur apkārt sekoja patriotisma gars un iedvesma.
• Uzskatu, ka tas ir ļoti skaists periods Latvijas vēsturē. Pēc gadiem ilgas apspiestības un dzīves nebrīvē cilvēkiem radās drosme un cīņas gars, lai iestātos par pārmaiņām. Latviešiem šodien un arī mūžīgi ir jābūt pateicīgiem ikkatram mūsu brīvības cīnītājam, atmodas pamatlicējam un atbalstītājam.
• Tas bija ļoti svarīgs un sagaidāms notikums, jo, atrodoties tik ilgi zem padomju varas, dabiski, ka tautas sacelšanās pret apspiedējiem bija nenovēršama.
• 4)Kā tu raksturotu tā laika aktuālo/populāro mūziku ?
• Mūzika bija ar motivējošiem vārdiem un lustīgu melodiju.
• Mūzika noteikti ir ar daudz zemtekstiem, ar nacionālu pieskaņu un reizē spilgtām un izteiksmīgām rindām, kuras bija viegli atcerēties, ja nepieciešams tautu vienot dziesmā.
• Visām tā laika populārajām dziesmām bija sava veida patriotisks piesitiens.
• Tajā bija daudz patriotisma un brīvības motīvu.
• 5)Ko tev nozīmē dzīvot brīvā Latvijā?
• Dzīvot brīvā Latvijā man nozīmē - spēja runāt latviski, svinēt latviešu svētkus, ieturēt vecās tradīcijas, spēja izteikt savu viedokli.
• Man tas nozīmē izmantot visādas mūsdienu pasaules iespējas, attīstīties, attīstīt savu valsti, brīvi ceļot, izvēlēties, ko es gribu darīt un ko negribu.
• Man ir neizmērojama pateicība visiem cīnītājiem par to, ka šodien, es varu dzīvot valstī, kura neaizliedz man runāt, dzīvot un domāt, kā es vēlos. Mācoties vēsturi, manuprāt, mēs ne tikai mācamies par notikumiem, bet arī mēs mācamies cienīt un novērtēt mums doto. Mēs empatizējam ar latviešiem no brīvības cīņām, dzimtbūšanas vai Padomju Latvijas laika un spējam vēl jo vairāk novērtēt mūsdienas, brīvu Latviju un savu zemi.
• Man prieks, ka varu dzīvot brīvi, neapspiesti, bez citu tautu kultūras uzspiešanas un savas kultūras nomākšanas, ka varu brīvi teikt to, ko domāju.

Tā ir iespēja dzīvot ar drošības un pārliecības sajūtu. Dienu dienā nebūt pakļautai teroram un visdažādākā veida ierobežojumiem. Tā ir iespēja spriest pašai par sevi, pieņemt savus lēmumus, kā arī tādu pašu iespēju redzēt savai valstij. Tā ir iespēja piedalīties valsts politikā, un tā ir apziņa, ka mana balss vienmēr būs sadzirdēta.

Kristiāna (9.c) : Man patika dziedātājas Rūtas Dūdumas un komponista Jāņa Ķirša izveidotā svētkukoncertlekcija''Lāčplēša dienā''. Šķita interesanti, kā tika apvienotas dziesmas un vēsturiska informācija, radot svētku noskaņu. Manuprāt, visa koncertlekcijā stāstītā vēsturiskā informācija bija saprotama ikvienam skolas vecuma bērnam. Man arī patika, ka koncertlekcijā tika stāstīti ne tikai fakti par Latvijas vēsturi, bet arī par Eiropas un pasaules vēsturi. Manuprāt, šajā koncertlekcijā ļoti labi apstiprinās Jāņa Ķirša teiktais, ka ''dziesma vienmēr ir bijusi kaut kas īpašāks, kas pulcina ļaudis īstajos brīžos''. Gandrīz ikviens latvietis zinakoncertlekcijā dziedātās dziesmas, un grūtos brīžos šīs dziesmas palīdz, un tās apvieno tautu. Koncertlekcijā izmantotās dziesmas, manuprāt,arī bija ļoti labi sasaistītas ar vēsturisko informāciju. Manuprāt, dziesmas ļoti labipalīdzēja uztvert koncertlekcijas noskaņu. Kad skanēja, piemēram, komponista Ērika Ešenvalda „Dvēseles dziesma",uzreiz bijasvinīga noskaņa, bet skanot, piemēram, Jāņa Lūsēna un grupas ''Zodiaks '' dziesmai „Taisnība'', radās priecīga noskaņa. Latviešu strēlnieku dziesmām bija ļoti jautra melodija, taču dziesmu vārdi tādi nebija, tāpēc šīs dziesmas lika aizdomāties. Koncertlekcija noteikti palīdzēja iegūt svētku noskaņu un vairāk izprast 11. un 18.novembri.

Evelīna (9.c): Dienu pirms Lāčplēša dienas mēs, 9.c klase, noskatījāmies un noklausījāmies koncertlekciju par to. Lai gan diezgan samāksloti, tomēr interesanti un izglītojoši par šo svētku dienu mums pastāstīja pasākuma vadītāji Rūta Dūduma un Jānis Ķirsis. Mēs uzzinājām, kas ir Lāčplēša diena, kas ir mūsu vērtības, kādas bija strēlnieku dziesmas, kā arī tika pastāstīts par vairākām ievērojamām latviešu personībām. Priecēja arī tas, ka visas 40 minūtes nebija jāsēž un jāklausās tikai teorija, varēja arī baudīt dažādus Latvijai nozīmīgu dziesmu izpildījumus. Tie radīja manī arī mazu svētku sajūtu, kas nebija parādījusies laikā, katru dienu sēžot mājās un mācoties attālināti. 

Enter your text here ...

24. septembrī sadarbībā ar projektu "Skolas soma" devāmies nelielā tūrē pa Rīgu un iepazīt un apskatīt jūgendstila ēkas Rīgā ar orientēšanās spēli "Jūgendstils Rīgā". Lai ekskursija ar šo spēles elementu būtu azartiskāka, sadalījāmies komandās, saņēmām darba lapas ar uzdevumiem un devāmies uz katru no kartē norādītajiem punktiem.

Šī bija lieliska iespēja mūsu klasei saliedēties, jo mums vajadzēja sadarboties un izpildīt uzdevumu laikā. Bieži arī sanāca satikties ar citām klases komandām, ceļā uz nākamo apskates vietu, kas mums šķita uzjautrinoši un piedeva azarta devu būt ātrākiem un precīzākiem. Šī ekskursijas laikā varējām vairāk aprunāties ar klasesbiedriem, jo ikdienas steigā un attālinātā mācību procesa dēļ apgājušā mācību gadā tas nebija iespējams.

Ekskursijas beigās mūsu kolektīvs ir kļuvis daudz saliedētāks un draudzīgāks, kā arī uzzinājām krietni vairāk par jūgendstila ēkām Rīgā. Visiem patika šī ekskursija, jo mēs kopīgi pavadījām laiku ārā, kad ir silts, vējains un saulains. 

24. septembrī mēs projekta "Latvijas skolas soma" ietvaros devāmies uz "Kalāčiem" pie slavenā latviešu dzejnieka, filozofa, poliglota Eduarda Veidenbauma. Viņš tiek dēvēts par pirmo moderno latviešu dzejnieku, lai gan pats nekad nesapņoja kļūt par dzejnieku. Rokrakstos ir saglabājušies ap 80 dzejoļu. Dažas pārdomas pēc muzeja apmeklējuma.

* Viņam nepatika fotografēties. Vienīgā Veidenbauma bilde, kura visur tiek publicēta, ir kadrs no kāda kopējas bildes. Ja tās nebūtu, tad mēs nemaz nezinātu, kāds viņš izskatījās!

* Kā liecina atzīme uz sienas, Eduards bija 159 cm garš. Katram bija iespējams salīdzināties augumā ar Veidenbaumu.

* Veidenbaumam brīvajā laikā patika risināt matemātikas uzdevumus, viņa pierakstos redzams, kā dzejnieks centās izvilkt kvadrātsakni no divi.

* Tad, kad skolotāja par to stāstīja literatūras stundās, tā bija teorija. Bet, redzot māju, mēbeles, papīra lapas, vijoli un spieķi, viss pārvērtās par realitāti.

* Vijole uz mīksta krēsla tomēr nebija oriģinālā, savējo viņš esot pazaudējis.

* Dzejnieka personīgās lietas man lika justies dīvaini. Ja es kļūtu ļoti slavens pēc nāves, manuprāt, es nebūtu pārāk priecīgs, ja manu māju pārtaisītu par muzeju un manas lietas izstādītu apskatei.

* Kopumā man ekskursija patika, jo bija iespēja gan iegūt jaunu informāciju, gan uzspēlēt jautru spēli. Gide runāja interesanti un saprotami, neteica neko lieku.

* Es biju pārsteigta, cik ļoti man patika šis muzeja apmeklējums. Tas man ilgi paliks atmiņā.

Mani pieci vārdi, kas raksturo pēcsajūtas pēc izrādes noskatīšanās, ir: emocijas, stāsts, spēks, liktenis un māksla.

Man liekas, ka, lasot Aspazijas biogrāfiju, man bija iespēja saprast emocijas, bet, skatoties izrādi, -sajust. Es vēlreiz pārliecinājos, cik stipra viņa bija, un sapratu, kāpēc ir jālasa ne tikai viņas darbi, bet arī viņas biogrāfija. Ne viss Aspazijas dzīvē izdevās tā, kā viņa to iedomājās vai vēlējās, tomēr, manuprāt, viņa izdarīja visu iespējamo un pat vairāk, lai cilvēki atcerētos viņu vēl ilgi pēc viņas dzīves.

Paldies par lielisko iespēju paskatīties šo izrādi! (Sofija Mickēviča, 11.b klase)

Šie daži vārdi, manuprāt, ir: visaizraujošākā izrāde, kas redzēta pēdējā laikā!

Pirmkārt, paldies par iespēju redzēt šo izrādi. Lai arī skatījos vakarā, tā neļāva man aizmigt. Otrkārt, nostalģija, kas radās, skatoties izrādi, bija burvīga. Nevaru sagaidīt, kad teātri jau vasarā atsāks sezonu. Pati izrāde ir lielisks veids, kā parādīt vieglā un saprotamā veidā (īpaši jauniešiem, kuri lielākā daļa diemžēl nevēlas lasīt grāmatas) Aspazijas un Raiņa attiecības, viņu īsto dabu un ka patiesībā viņi paši ir tikai cilvēki, nevis varoņi ar superspējām. (Karlīna Emīlija Melberga, 11.b klase)

Izrāde, lai gan bija gara, lika laikam skriet vēja spārniem. Man patika gan projekcijas lietojums lokācijas maiņai, gan aktieru, it īpaši Baibas Brokas, meistarīgais sniegums, gan Aspazijas un Raiņa publisko un privāto rakstu darbu iekļaušana izrādes tekstā. Novērtēju, ka tika dāvāta iespēja noskatīties šo brīnišķīgo izrādi. (Rūta Anna Eisāne, 11.e klase) 

Man, objektīvi skatoties, radošās rakstīšanas stunda patika. Skolotāja bija atsaucīga, un uzdevumi – interesanti. Bija gan pagrūti, jo radošā iedvesma nav kaut kas tāds, kas cilvēkam ir visu laiku, un arī man tās šajā dienā pietrūka, kas, kā es uzzināju, ir pilnīgi normāli. Man ļoti patika, ka nebija ārēja spiediena rakstīt. Skolotāja teica, ka kādam iedvesma būs lielāka un grupas sadarbība – labāka, citam atkal būs savādāk. Kā cilvēkam, kuram vienmēr vajag visu paveikt tik, cik vien labi es varu, mani tas nomierināja, jo es sapratu, ka radošumu un iedvesmu man nebūtu jāmēģina kontrolēt, jo tas pat nav iespējams. Kopumā – liels paldies par jauno pieredzi abām skolotājām. Jebkura jauna pieredze – labāka vai sliktāka – tomēr ir pieredze, kas mums var palīdzēt tālāk dzīvē. (Linda Koluža, 8.b)

Šī nodarbība, manuprāt, bija ļoti interesanta un veiksmīga, jo mēs lasījām Imanta Ziedoņa epifānijas, analizējām to tēlus, uzzinājām mūziķes Māras Upmanes- Holšteinas rakstīšanas padomus, kā arī paši izmēģinājām rakstīt savas epifānijas. Komandas bija diezgan neparasti sadalītas, bet mūsu grupa tika galā ar šo uzdevumu. Kopumā, vēlos pateikt paldies mūsu nodarbības vadītājai Elizabetei par jautras un patīkamas noskaņas radīšanu. (Beatrise Irbe, 8.b) 

• ​Lai gan Merķeļa darbs tapis 1796. gadā, es izteikti spēju vilkt paralēles tajā atklātajam ar mūsdienu problemātiku. Tāpat kā izrādē māte gribēja, lai viņas meita Šķīstula nākotnē nodarbojas ar to pašu, ko viņa, neļaujot meitai iet savu ceļu, un mūžīgā vecākā gada gājuma cilvēku uzskatu sadursme ar jauno paaudzi notiek vēl aizvien. Mūsdienu ģimenēs nereti atspoguļojas arī vēl būtiska daļa no izrādē atklātā - bērni ģimenes liktās spriedzes dēļ izlēma doties prom - viņi, tāpat kā latviešu tauta, saprata, ka ragavās nav jāpaliek mūžīgi un ir jāiet cīņā ar dzīvi un grūtībām, lai būtu brīvi un spētu attīstīties.
• Man spilgti palika atmiņā frāze, ko māte ar vecmāmiņu vairākkārt akcentēja un kas tika pieminēta arī izrādes sākumā Ulda Siliņa tēlotajā lomā. Tā vēstī – kādi mēs bijām, tādi arī paliksim. Izrādē izskan uzskats, ka latvieši vienmēr paliks zemajā, kalpu kārtā, savukārt Uldis, kurš prezentē mūsdienas, negrib ar šo domu samierināties un uzdod jautājumu – kāpēc daudzi ir pieņēmuši, ka Latvija vienmēr paliks maza valsts, kura nevar sasniegt ko lielāku?
• Parasti latviešus filmās, izrādēs un literārajos darbos cenšas atspoguļot no tās labākās puses. Reti gadās darbi, kas uzdrošinās parādīt arī nedaudz ēnas pusi latviešu tautai. Bija tiešām interesanti redzēt demonstrētās latviešiem raksturīgās pazīmes. Tētis Strādulis reprezentēja strādīgumu, vecmāmiņa Žēlava - žēlavas, mamma Labklājīte - vēlmi pēc labklājības, Šķīstula - šķīstumu, Laimītis - laimi. Tēli lieliski spēlējās ar šo īpašību nonākšanu pretstatos, parādīja vairākas puses. Un, skatoties izrādi, es nonācu pie sāpīga secinājuma, ka latviešu tauta visticamāk nebija tik ļoti godprātīga, kā gribētos domāt, jo tādas mazas tautas, kas atrodas kāda varā ir diezgan grūti saglabāt godprātību un pašcieņu. Līdz ar to es pieņemu, ka latvieši nebija tik perfekti, kā mācīts.
• Viss šis tēlu kopums, lai arī cik dažreiz pārspīlēts, pamatā arī atspoguļo latviešu kultūru, gan 18.gs, gan 19.gs, gan 21.gs. Jā, protams, daudz kas ir mainījies, bet kodols ir palicis pilnībā tas pats. Kā tas ļoti labi atspoguļots ragavu vilkšanas ainā, kur Šķīstule un Labklājīte stumj ragavas pretējos virzienos. Šāda stumšana notika toreiz, un notiek arī tagad. Vidiņā jau esam mēs paši, Latvija, latvieši. Jautājums ir, uz kuru pusi mēs brauksim?

• Tā kā daži skolēni ir lieli teātra cienītāji, tad bija ļoti priecīgi, ka ar savām aktieru zināšanām spēja pēc balss atpazīt dažas personas. Izrādes koncepts esot bijis līdzīgs kā Nacionālā teātra izrāde "Rīgas pilsētas II teātris".
• Skolēna citāts: "Domas par dzīvi, un vai patiešām ir vērts uzticēties sarunu biedram otrā pusē telefonam. Tās ir aktuāla problēma arī mūsdienās, jo nav zināms, cik tālu un kā sarunas tiek uzglabātas. Neviens to mūsdienās īsti neuzver".
• "Patika, ka dialogi nebija jūtami iestudēti, bet brīvas un vienkāršas sarunas"
• "Mazliet likās, ka paralēlās līnijas ir par daudz izrādes laikā, jo nevarēja uztvert nianses. Pozitīvi, ka pēc tam var arhīvā noklausīties palaisto garām. Šis īsti nepatika. Dažas sarunas bija interesantas. Sevišķi Gorkija ielā!"
• "Nevarēja tikai uzlikt fonā un klausīties. Vajadzēja īstenībā iedziļināties. Ja novērsos, tad palaidu garām kaut ko. Paldies par iespēju. Vecvecākiem patika"
• "Pirmā kultūras aktivitāte no klātienes laikiem. Citādāk".

Skolēni sarakstīja atsauksmes šeit - https://padlet.com/annastroza/9lovm5kyuwr0jza2 . 

Kopumā esot paticis, arī daudz uzzinājuši, bija apmierināti :)

Mēs tieši rudenī skatījāmies "Mans mīļākais karš", tā kā šis tā hronoloģiski bija labs turpinājums! :)

Klases audzinātāja
Anna Stroža.

25. martā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12.c klasei bija lieliska iespēja piedalīties interaktīvajā nodarbībā, lai iepazītos ar Imanta Ziedoņa dzīves gājumu un vasaras māju "Dzirnakmeņi". Nodarbība sastāvēja no vairākiem posmiem, sākot ar izglītojošu spēli "Kahoot", par dokumentālo filmu "Imants Ziedonis. "Dzirnakmeņi", kam sekoja sacensība starp skolēnu grupām ar mērķi iepazīties ar Ziedoņa vasaras mājas virtuālo muzeju un uzzināt vairāk par viņa dzīves pieredzi un notikumiem. Noslēdzošajā posmā katram skolēnam bija jāsagatavo grāmata, no kuras bija jāatrod atbilde uz viena no septiņiem jautājumiem saistībā ar sevis saprašanu, kā, piemēram, kas tu esi, no kā tu esi cēlies un ar ko kopā tu esi tu pats.

Kopumā bija ļoti labas atsauksmes no skolēniem un pat vēlme aizbraukt un uz vietas Murjāņos apskatīt muzeju. Nodarbības vadītāja Elizabete ļoti interesanti un piesaistoši uzstājās, kā arī, neskatoties uz to, ka daļai nebija pieejamas web-kameras, ļoti prasmīgi spēja iesaistīt visus skolēnus.

Nikola Matuseviča, 12.c 

Šogad 3. martā mūsu klasei bija brīnišķīgā iespēja izbaudīt aktiera Ērika Vilsona iestudēto Rūdolfa Blaumaņa lugu "Pazudušais dēls". Izrādes sākumā mēs visi sasveicinājāmies, ieslēdzām kameras zoom platformā, redzējām viens otra sejas un reakcijas, kas radīja ļoti patīkamu, mājīgu atmosfēru. Ē. Vilsons no sākuma nedaudz pastāstīja par teātri un lugām, kas ir drāma, ko mēs varam sagaidīt, kā arī nekautrējās no jokiem, kas noteikti uzlaboja atmosfēru un atkausēja ledu starp mums, skatītājiem, un viņu, aktieri. Kad šķita, ka mēs jau esam labi pazīstami draugi, viņš atsvaidzināja mūsu atmiņu par 11. klasē lasītās Rūdolfa Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" notikumiem un personāžiem. Pirms izrādes sākuma mūs aicināja tēlot līdzi un iedalīja dažiem atbilstīgas lomas, tomēr vēlāk nevienam nekas nebija jātēlo. 

Daži secinājumi par monoizrādi 

Luka: "Jāuzteic Ērika Vilsona aktierspēle, ievadā viņš ieintriģēja mūs ar personīgiem pārdzīvojumiem, kā arī lika mums atminēties savus. Piesaistījis mūsu uzmanību, aktieris notēloja visu lugu ļoti pārliecinoši un izteiksmīgi, likdams varoņu jūtas izjust katram uz savas ādas. Taču galvenais – Ēriks Vilsons visu izrādi pavadīja ar smaidu uz sejas, kas man dienu padarīja daudzreiz pozitīvāku un krāsaināku. Ar ļoti minimāliem resursiem un iespējām Ēriks Vilsons spēja padarīt gadsimtu senu lugu aktuālu un aizraujošu, nezaudējot tās saturu un idejas."

Rūdolfs: "Manuprāt, ja izrādes veidošanā tiktu iesaistīti vismaz daži skatītāji, tad šī izrāde nešķistu tik "virtuāla", tas ir, starp vadītāju un skatītājiem būtu kāda vienojoša saikne, jo tagad sanāca tā, ka Ēriks Vilsons visu izrādes laiku būtībā runāja pats ar sevi. Protams, tas ir pieņemami klātienes izrādēs, taču virtuālajā vidē prasās savstarpēja komunikācija. Vēl diezgan dīvaini šķita tas, ka šajā monoizrādē Blaumaņa luga tika gandrīz vai atstāstīta, taču jāpiemin, ka Vilsons to darīja plūstoši, tāpēc bija prieks klausīties. "

Katrīna: " Beigās man radās pārdomas par dzīves jēgu. Piemēram, kāpēc ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un sākt adīt atkal... Un vēl piefiksēju vienu būtisku domu. Reizēm ir tā, ka tad, kad mēs saprotam, kā vajag rīkoties, jau ir par vēlu. Bet tas ir normāli, ka cilvēki kļūdās. Un ir jāsaprot, ka reizēm kļūdas nevar labot."   

Filma lika aizdomāties par vairākām lietām, un guvu vairākas atziņas. Pirmkārt, par to, cik grūti skolotājam kļūt par autoritāti starp skolēniem, ja respektē darba - privātās dzīves robežlīnijas. Otrkārt, cilvēkam ir jāapzinās kontrole pār savām jūtām un jācenšas domāt kritiski pat tad, kad ir taurenīši vēderā, jo savādāk tas var beigties ar salauztu sirdi, attiecībām un skatu uz nākotni. Treškārt, mūsu sabiedrībā tik daudz problēmu rodas no tā, ka jaunietis savā bērnībā nav saņēmis nedalītas uzmanības un mīlestības no vecāku puses, rodas nepareizi priekšstati par attiecību veidošanu, vajadzība pēc mīlestības veicina toksisku attiecību izveidi, nerealizēti tiek sapņi un rodas nepārliecinātība sevī.

Filma "Izlaiduma gads" man nešķita uzmanību piesaistoša. Parasti skatos filmas ar domu, ka tajās ir kāda pamācība vai kaut kas, par ko aizdomāties. Skatoties šo filmu, man neradās nekādas dziļas pārdomas, tā bija vienkārša un pārspīlēta. Nebija negaidītu momentu, kas radītu padziļinātāku interesi.

Filma bija ļoti savdabīga. Scenārijs bija interesants, notikumi risinājās strauji, tomēr tā nebija filma, kuru parasti izvēlos skatīties, taču jauka pieredze. Sapratu, ka cilvēki neatkarīgi no vecuma jūtu uzplūdumā mēdz pieļaut kļūdas, kas vēlāk var dārgi maksāt. Lai arī sākumā filma šķiet vieglprātīga, tā nes sevī svarīgu domu un skatītājam sniedz pamācību - apdomāt dzīves lēmumus un sekas.

Noskatījos koncertlekciju par Raimondu Paulu. Patika, jo mūzikas izpildījumi bija ļoti kvalitatīvi un jazz un swing ir tuvu sirdij.

Es biju gaidījusi, ka būs apspriesti daudz vairāk fakti un dzīves gaita, ne tik daudz izpildīta mūzika, bet bija interesanti. Viegli skatīties.

Šī koncertlekcija bija ļoti interesanta.

Koncertlekcija bija interesanta, bet prasījās varbūt pat nedaudz garāka. Varbūt arī vēlējos, lai šajā koncertlekcijā vairāk ir par pašu Raimonda Paula biogrāfiju un dzīves gājumu, bet arī šāds variants šķita ļoti interesants.

Man patika, bija interesanti paklausities par Raimondu Paulu. Mūzika bija laba, relaksējoša.

Vakardien noskatījos, ļoti jauka koncertlektorija vispār. Jauka mūzika un kvalitatīvi izveidots koncepts. Paldies par šādu iespēju, skolotāj. :)

Filma patika daļēji, jo tur bija maz skarta Maestro personība, spēlēja citi nevis Raimonds Pauls. Vajadzēja vairāk iesaistīt Paulu.

Paldies par sagādāto iespēju noskatīties koncertlekciju par Raimondu Paulu. Bija ļoti interesanti gan paklausīties atbildes uz jautājumiem, ko sniedza pats Maestro, gan arī pārsteidza iespējas ierakstu studijā. Patika tas, ka nebija vienmuļi, jo bija gan dziesmas, gan arī stāsti. Pārsteidza fakts, ka Raimonds Pauls ir rakstījis dziesmas dažāda veida mūzikas stiliem. Tāpat arī dziedātāji, ar kuriem viņš kopā ir strādājis, ir pārstāvējuši dažādus mūzikas žanrus.

Pārsteidzoši saprotams vēsturisko notikumu attēlojums sastopams Ilzes Burkovskas - Jakobsenas filmā "Mans mīļākais karš". Šis animētais dokumentālais mākslas darbs atspoguļo Ilzes atmiņas par ikdienas dzīvi Latvijā laika periodā no 1970. gada līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Filma ir īpaši aktuāla šobrīd, jo liktenis ir devis laiku, kurā demokrātiskām tautām ir iespēja novērtēt brīvību, kas izveidojusies vēstures notikumu rezultātā.

Sižeta attīstību iespējams saistīt ar indivīda morālo pieaugšanu, jo filmas sākumā Ilzes tēls ir naivs bērns, kurš ir "iemests" pieaugušo dzīvē. Ilze nesaprot, kas ir morāli pareizi un, kas pieņemams tikai valdošās varas acīs. Attīstoties filmas sižetam, Ilzes sapratne un apziņa par apkārt notiekošo sāk skaidroties. Tas attēlots kadrā par apmācībām, kuras sagatavo skolēnus kara situācijai. ,,Vienlīdzīgajā sabiedrībā daži izrādījās vienlīdzīgāki." Manuprāt, tieši šis citāts no filmas lika Ilzei un filmas skatītājiem apzināties komunistiskā režīma un savtīgās valdības sekas, kas valdīja PSRS laikā.

Filmā emocionālu ainu netrūkst, tās liek aizdomāties par "likteņu loteriju", jo manas paaudzes jauniešiem tādas ikdienas dzīves situācijas, kuras piedzīvo filmas tēli, šķiet prātam neaptveramas. Dokumentālā animācija pierādīja, ka ir svarīgi iegūt līdzīgi domājošu cilvēku atbalstu, jo gan Ilzes labākās draudzenes Ilgas tēls, gan arī Ilzes vectēva tēls stiprina Ilzes nacionālo, kā arī pašapziņas attīstību. Ilzes dumpīgā personība atklājas skolā, kad galvenā varone sāk veidot pārmaiņas, kuras ietekmē arī viņas vienaudžus. Pēc filmas noskatīšanās, visvairāk pārdomas rosināja aina, kurā Ilzes vectēvs jautā: ,,Ilze, kas tu gribi būt? Tomāts, viscaur sarkans, vai redīss ar balto viduci?". Manuprāt, bērna vecumā izlemt starp divām krasi atšķirīgām ideoloģijām ir teju neiespējami, it īpaši tādēļ, ka viena ir svarīga ģimenei un draugiem, bet otra tiek cildināta skolā, televīzijā un radio.

Filma "Mans mīļākais karš" ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tajā uzmanību piesaista autoritārā režīma simbolu attēlojums, piemēram, dzeloņdrātis, ieroči, sarkanie kaklauti (pionieru atpazīšanai), pieminekļi un attēli varoņu cildināšanai. Pat animēti šie simboli izraisa nepatiku, jo ikkatrs, kurš dzīvojis vai interesējies par autoritāro režīmu apzinās psiholoģisko, fizisko un materiālo traumu, ko šis dzīvesveids un dzīves apstākļi radījuši. Arī mana ģimene tika skarta padomju varas dēļ. Dzīves apstākļi bija saspringti, jo 5 cilvēku ģimenei nācās dzīvot 11 m² istabā. Tieši tāpēc filmas noskatīšanās lika atskatīties pagātnē un pārdzīvot notikumus kopā ar filmas galvenajiem tēliem.

Filmā efektīvi izmantotas dažādas krāsu paletes. Lauku ainās dominē krāsu daudzveidība, košums un izteikti kontrasti, turpretī veikalā -pelēcīgi un tumši toņi. Šī krāsu spēle katrai ainai piešķir noskaņu, tādējādi padarot filmas skatīšanos vēl intriģējošāku.

Uzskatu, ka šī viegli uztveramā filma ir inovatīvs mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, kā arī savdabīga "atmiņu klade" nu jau izaugušajiem Ilzes laikabiedriem. 

Daniela Leiškalne 12. B