Kristiāna (9.c) : Man patika dziedātājas Rūtas Dūdumas un komponista Jāņa Ķirša izveidotā svētkukoncertlekcija''Lāčplēša dienā''. Šķita interesanti, kā tika apvienotas dziesmas un vēsturiska informācija, radot svētku noskaņu. Manuprāt, visa koncertlekcijā stāstītā vēsturiskā informācija bija saprotama ikvienam skolas vecuma bērnam. Man arī patika, ka koncertlekcijā tika stāstīti ne tikai fakti par Latvijas vēsturi, bet arī par Eiropas un pasaules vēsturi. Manuprāt, šajā koncertlekcijā ļoti labi apstiprinās Jāņa Ķirša teiktais, ka ''dziesma vienmēr ir bijusi kaut kas īpašāks, kas pulcina ļaudis īstajos brīžos''. Gandrīz ikviens latvietis zinakoncertlekcijā dziedātās dziesmas, un grūtos brīžos šīs dziesmas palīdz, un tās apvieno tautu. Koncertlekcijā izmantotās dziesmas, manuprāt,arī bija ļoti labi sasaistītas ar vēsturisko informāciju. Manuprāt, dziesmas ļoti labipalīdzēja uztvert koncertlekcijas noskaņu. Kad skanēja, piemēram, komponista Ērika Ešenvalda „Dvēseles dziesma",uzreiz bijasvinīga noskaņa, bet skanot, piemēram, Jāņa Lūsēna un grupas ''Zodiaks '' dziesmai „Taisnība'', radās priecīga noskaņa. Latviešu strēlnieku dziesmām bija ļoti jautra melodija, taču dziesmu vārdi tādi nebija, tāpēc šīs dziesmas lika aizdomāties. Koncertlekcija noteikti palīdzēja iegūt svētku noskaņu un vairāk izprast 11. un 18.novembri.

Evelīna (9.c): Dienu pirms Lāčplēša dienas mēs, 9.c klase, noskatījāmies un noklausījāmies koncertlekciju par to. Lai gan diezgan samāksloti, tomēr interesanti un izglītojoši par šo svētku dienu mums pastāstīja pasākuma vadītāji Rūta Dūduma un Jānis Ķirsis. Mēs uzzinājām, kas ir Lāčplēša diena, kas ir mūsu vērtības, kādas bija strēlnieku dziesmas, kā arī tika pastāstīts par vairākām ievērojamām latviešu personībām. Priecēja arī tas, ka visas 40 minūtes nebija jāsēž un jāklausās tikai teorija, varēja arī baudīt dažādus Latvijai nozīmīgu dziesmu izpildījumus. Tie radīja manī arī mazu svētku sajūtu, kas nebija parādījusies laikā, katru dienu sēžot mājās un mācoties attālināti. 

Enter your text here ...

24. septembrī sadarbībā ar projektu "Skolas soma" devāmies nelielā tūrē pa Rīgu un iepazīt un apskatīt jūgendstila ēkas Rīgā ar orientēšanās spēli "Jūgendstils Rīgā". Lai ekskursija ar šo spēles elementu būtu azartiskāka, sadalījāmies komandās, saņēmām darba lapas ar uzdevumiem un devāmies uz katru no kartē norādītajiem punktiem.

Šī bija lieliska iespēja mūsu klasei saliedēties, jo mums vajadzēja sadarboties un izpildīt uzdevumu laikā. Bieži arī sanāca satikties ar citām klases komandām, ceļā uz nākamo apskates vietu, kas mums šķita uzjautrinoši un piedeva azarta devu būt ātrākiem un precīzākiem. Šī ekskursijas laikā varējām vairāk aprunāties ar klasesbiedriem, jo ikdienas steigā un attālinātā mācību procesa dēļ apgājušā mācību gadā tas nebija iespējams.

Ekskursijas beigās mūsu kolektīvs ir kļuvis daudz saliedētāks un draudzīgāks, kā arī uzzinājām krietni vairāk par jūgendstila ēkām Rīgā. Visiem patika šī ekskursija, jo mēs kopīgi pavadījām laiku ārā, kad ir silts, vējains un saulains. 

24. septembrī mēs projekta "Latvijas skolas soma" ietvaros devāmies uz "Kalāčiem" pie slavenā latviešu dzejnieka, filozofa, poliglota Eduarda Veidenbauma. Viņš tiek dēvēts par pirmo moderno latviešu dzejnieku, lai gan pats nekad nesapņoja kļūt par dzejnieku. Rokrakstos ir saglabājušies ap 80 dzejoļu. Dažas pārdomas pēc muzeja apmeklējuma.

* Viņam nepatika fotografēties. Vienīgā Veidenbauma bilde, kura visur tiek publicēta, ir kadrs no kāda kopējas bildes. Ja tās nebūtu, tad mēs nemaz nezinātu, kāds viņš izskatījās!

* Kā liecina atzīme uz sienas, Eduards bija 159 cm garš. Katram bija iespējams salīdzināties augumā ar Veidenbaumu.

* Veidenbaumam brīvajā laikā patika risināt matemātikas uzdevumus, viņa pierakstos redzams, kā dzejnieks centās izvilkt kvadrātsakni no divi.

* Tad, kad skolotāja par to stāstīja literatūras stundās, tā bija teorija. Bet, redzot māju, mēbeles, papīra lapas, vijoli un spieķi, viss pārvērtās par realitāti.

* Vijole uz mīksta krēsla tomēr nebija oriģinālā, savējo viņš esot pazaudējis.

* Dzejnieka personīgās lietas man lika justies dīvaini. Ja es kļūtu ļoti slavens pēc nāves, manuprāt, es nebūtu pārāk priecīgs, ja manu māju pārtaisītu par muzeju un manas lietas izstādītu apskatei.

* Kopumā man ekskursija patika, jo bija iespēja gan iegūt jaunu informāciju, gan uzspēlēt jautru spēli. Gide runāja interesanti un saprotami, neteica neko lieku.

* Es biju pārsteigta, cik ļoti man patika šis muzeja apmeklējums. Tas man ilgi paliks atmiņā.

Mani pieci vārdi, kas raksturo pēcsajūtas pēc izrādes noskatīšanās, ir: emocijas, stāsts, spēks, liktenis un māksla.

Man liekas, ka, lasot Aspazijas biogrāfiju, man bija iespēja saprast emocijas, bet, skatoties izrādi, -sajust. Es vēlreiz pārliecinājos, cik stipra viņa bija, un sapratu, kāpēc ir jālasa ne tikai viņas darbi, bet arī viņas biogrāfija. Ne viss Aspazijas dzīvē izdevās tā, kā viņa to iedomājās vai vēlējās, tomēr, manuprāt, viņa izdarīja visu iespējamo un pat vairāk, lai cilvēki atcerētos viņu vēl ilgi pēc viņas dzīves.

Paldies par lielisko iespēju paskatīties šo izrādi! (Sofija Mickēviča, 11.b klase)

Šie daži vārdi, manuprāt, ir: visaizraujošākā izrāde, kas redzēta pēdējā laikā!

Pirmkārt, paldies par iespēju redzēt šo izrādi. Lai arī skatījos vakarā, tā neļāva man aizmigt. Otrkārt, nostalģija, kas radās, skatoties izrādi, bija burvīga. Nevaru sagaidīt, kad teātri jau vasarā atsāks sezonu. Pati izrāde ir lielisks veids, kā parādīt vieglā un saprotamā veidā (īpaši jauniešiem, kuri lielākā daļa diemžēl nevēlas lasīt grāmatas) Aspazijas un Raiņa attiecības, viņu īsto dabu un ka patiesībā viņi paši ir tikai cilvēki, nevis varoņi ar superspējām. (Karlīna Emīlija Melberga, 11.b klase)

Izrāde, lai gan bija gara, lika laikam skriet vēja spārniem. Man patika gan projekcijas lietojums lokācijas maiņai, gan aktieru, it īpaši Baibas Brokas, meistarīgais sniegums, gan Aspazijas un Raiņa publisko un privāto rakstu darbu iekļaušana izrādes tekstā. Novērtēju, ka tika dāvāta iespēja noskatīties šo brīnišķīgo izrādi. (Rūta Anna Eisāne, 11.e klase) 

Man, objektīvi skatoties, radošās rakstīšanas stunda patika. Skolotāja bija atsaucīga, un uzdevumi – interesanti. Bija gan pagrūti, jo radošā iedvesma nav kaut kas tāds, kas cilvēkam ir visu laiku, un arī man tās šajā dienā pietrūka, kas, kā es uzzināju, ir pilnīgi normāli. Man ļoti patika, ka nebija ārēja spiediena rakstīt. Skolotāja teica, ka kādam iedvesma būs lielāka un grupas sadarbība – labāka, citam atkal būs savādāk. Kā cilvēkam, kuram vienmēr vajag visu paveikt tik, cik vien labi es varu, mani tas nomierināja, jo es sapratu, ka radošumu un iedvesmu man nebūtu jāmēģina kontrolēt, jo tas pat nav iespējams. Kopumā – liels paldies par jauno pieredzi abām skolotājām. Jebkura jauna pieredze – labāka vai sliktāka – tomēr ir pieredze, kas mums var palīdzēt tālāk dzīvē. (Linda Koluža, 8.b)

Šī nodarbība, manuprāt, bija ļoti interesanta un veiksmīga, jo mēs lasījām Imanta Ziedoņa epifānijas, analizējām to tēlus, uzzinājām mūziķes Māras Upmanes- Holšteinas rakstīšanas padomus, kā arī paši izmēģinājām rakstīt savas epifānijas. Komandas bija diezgan neparasti sadalītas, bet mūsu grupa tika galā ar šo uzdevumu. Kopumā, vēlos pateikt paldies mūsu nodarbības vadītājai Elizabetei par jautras un patīkamas noskaņas radīšanu. (Beatrise Irbe, 8.b) 

• ​Lai gan Merķeļa darbs tapis 1796. gadā, es izteikti spēju vilkt paralēles tajā atklātajam ar mūsdienu problemātiku. Tāpat kā izrādē māte gribēja, lai viņas meita Šķīstula nākotnē nodarbojas ar to pašu, ko viņa, neļaujot meitai iet savu ceļu, un mūžīgā vecākā gada gājuma cilvēku uzskatu sadursme ar jauno paaudzi notiek vēl aizvien. Mūsdienu ģimenēs nereti atspoguļojas arī vēl būtiska daļa no izrādē atklātā - bērni ģimenes liktās spriedzes dēļ izlēma doties prom - viņi, tāpat kā latviešu tauta, saprata, ka ragavās nav jāpaliek mūžīgi un ir jāiet cīņā ar dzīvi un grūtībām, lai būtu brīvi un spētu attīstīties.
• Man spilgti palika atmiņā frāze, ko māte ar vecmāmiņu vairākkārt akcentēja un kas tika pieminēta arī izrādes sākumā Ulda Siliņa tēlotajā lomā. Tā vēstī – kādi mēs bijām, tādi arī paliksim. Izrādē izskan uzskats, ka latvieši vienmēr paliks zemajā, kalpu kārtā, savukārt Uldis, kurš prezentē mūsdienas, negrib ar šo domu samierināties un uzdod jautājumu – kāpēc daudzi ir pieņēmuši, ka Latvija vienmēr paliks maza valsts, kura nevar sasniegt ko lielāku?
• Parasti latviešus filmās, izrādēs un literārajos darbos cenšas atspoguļot no tās labākās puses. Reti gadās darbi, kas uzdrošinās parādīt arī nedaudz ēnas pusi latviešu tautai. Bija tiešām interesanti redzēt demonstrētās latviešiem raksturīgās pazīmes. Tētis Strādulis reprezentēja strādīgumu, vecmāmiņa Žēlava - žēlavas, mamma Labklājīte - vēlmi pēc labklājības, Šķīstula - šķīstumu, Laimītis - laimi. Tēli lieliski spēlējās ar šo īpašību nonākšanu pretstatos, parādīja vairākas puses. Un, skatoties izrādi, es nonācu pie sāpīga secinājuma, ka latviešu tauta visticamāk nebija tik ļoti godprātīga, kā gribētos domāt, jo tādas mazas tautas, kas atrodas kāda varā ir diezgan grūti saglabāt godprātību un pašcieņu. Līdz ar to es pieņemu, ka latvieši nebija tik perfekti, kā mācīts.
• Viss šis tēlu kopums, lai arī cik dažreiz pārspīlēts, pamatā arī atspoguļo latviešu kultūru, gan 18.gs, gan 19.gs, gan 21.gs. Jā, protams, daudz kas ir mainījies, bet kodols ir palicis pilnībā tas pats. Kā tas ļoti labi atspoguļots ragavu vilkšanas ainā, kur Šķīstule un Labklājīte stumj ragavas pretējos virzienos. Šāda stumšana notika toreiz, un notiek arī tagad. Vidiņā jau esam mēs paši, Latvija, latvieši. Jautājums ir, uz kuru pusi mēs brauksim?

• Tā kā daži skolēni ir lieli teātra cienītāji, tad bija ļoti priecīgi, ka ar savām aktieru zināšanām spēja pēc balss atpazīt dažas personas. Izrādes koncepts esot bijis līdzīgs kā Nacionālā teātra izrāde "Rīgas pilsētas II teātris".
• Skolēna citāts: "Domas par dzīvi, un vai patiešām ir vērts uzticēties sarunu biedram otrā pusē telefonam. Tās ir aktuāla problēma arī mūsdienās, jo nav zināms, cik tālu un kā sarunas tiek uzglabātas. Neviens to mūsdienās īsti neuzver".
• "Patika, ka dialogi nebija jūtami iestudēti, bet brīvas un vienkāršas sarunas"
• "Mazliet likās, ka paralēlās līnijas ir par daudz izrādes laikā, jo nevarēja uztvert nianses. Pozitīvi, ka pēc tam var arhīvā noklausīties palaisto garām. Šis īsti nepatika. Dažas sarunas bija interesantas. Sevišķi Gorkija ielā!"
• "Nevarēja tikai uzlikt fonā un klausīties. Vajadzēja īstenībā iedziļināties. Ja novērsos, tad palaidu garām kaut ko. Paldies par iespēju. Vecvecākiem patika"
• "Pirmā kultūras aktivitāte no klātienes laikiem. Citādāk".

Skolēni sarakstīja atsauksmes šeit - https://padlet.com/annastroza/9lovm5kyuwr0jza2 . 

Kopumā esot paticis, arī daudz uzzinājuši, bija apmierināti :)

Mēs tieši rudenī skatījāmies "Mans mīļākais karš", tā kā šis tā hronoloģiski bija labs turpinājums! :)

Klases audzinātāja
Anna Stroža.

25. martā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12.c klasei bija lieliska iespēja piedalīties interaktīvajā nodarbībā, lai iepazītos ar Imanta Ziedoņa dzīves gājumu un vasaras māju "Dzirnakmeņi". Nodarbība sastāvēja no vairākiem posmiem, sākot ar izglītojošu spēli "Kahoot", par dokumentālo filmu "Imants Ziedonis. "Dzirnakmeņi", kam sekoja sacensība starp skolēnu grupām ar mērķi iepazīties ar Ziedoņa vasaras mājas virtuālo muzeju un uzzināt vairāk par viņa dzīves pieredzi un notikumiem. Noslēdzošajā posmā katram skolēnam bija jāsagatavo grāmata, no kuras bija jāatrod atbilde uz viena no septiņiem jautājumiem saistībā ar sevis saprašanu, kā, piemēram, kas tu esi, no kā tu esi cēlies un ar ko kopā tu esi tu pats.

Kopumā bija ļoti labas atsauksmes no skolēniem un pat vēlme aizbraukt un uz vietas Murjāņos apskatīt muzeju. Nodarbības vadītāja Elizabete ļoti interesanti un piesaistoši uzstājās, kā arī, neskatoties uz to, ka daļai nebija pieejamas web-kameras, ļoti prasmīgi spēja iesaistīt visus skolēnus.

Nikola Matuseviča, 12.c 

Šogad 3. martā mūsu klasei bija brīnišķīgā iespēja izbaudīt aktiera Ērika Vilsona iestudēto Rūdolfa Blaumaņa lugu "Pazudušais dēls". Izrādes sākumā mēs visi sasveicinājāmies, ieslēdzām kameras zoom platformā, redzējām viens otra sejas un reakcijas, kas radīja ļoti patīkamu, mājīgu atmosfēru. Ē. Vilsons no sākuma nedaudz pastāstīja par teātri un lugām, kas ir drāma, ko mēs varam sagaidīt, kā arī nekautrējās no jokiem, kas noteikti uzlaboja atmosfēru un atkausēja ledu starp mums, skatītājiem, un viņu, aktieri. Kad šķita, ka mēs jau esam labi pazīstami draugi, viņš atsvaidzināja mūsu atmiņu par 11. klasē lasītās Rūdolfa Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" notikumiem un personāžiem. Pirms izrādes sākuma mūs aicināja tēlot līdzi un iedalīja dažiem atbilstīgas lomas, tomēr vēlāk nevienam nekas nebija jātēlo. 

Daži secinājumi par monoizrādi 

Luka: "Jāuzteic Ērika Vilsona aktierspēle, ievadā viņš ieintriģēja mūs ar personīgiem pārdzīvojumiem, kā arī lika mums atminēties savus. Piesaistījis mūsu uzmanību, aktieris notēloja visu lugu ļoti pārliecinoši un izteiksmīgi, likdams varoņu jūtas izjust katram uz savas ādas. Taču galvenais – Ēriks Vilsons visu izrādi pavadīja ar smaidu uz sejas, kas man dienu padarīja daudzreiz pozitīvāku un krāsaināku. Ar ļoti minimāliem resursiem un iespējām Ēriks Vilsons spēja padarīt gadsimtu senu lugu aktuālu un aizraujošu, nezaudējot tās saturu un idejas."

Rūdolfs: "Manuprāt, ja izrādes veidošanā tiktu iesaistīti vismaz daži skatītāji, tad šī izrāde nešķistu tik "virtuāla", tas ir, starp vadītāju un skatītājiem būtu kāda vienojoša saikne, jo tagad sanāca tā, ka Ēriks Vilsons visu izrādes laiku būtībā runāja pats ar sevi. Protams, tas ir pieņemami klātienes izrādēs, taču virtuālajā vidē prasās savstarpēja komunikācija. Vēl diezgan dīvaini šķita tas, ka šajā monoizrādē Blaumaņa luga tika gandrīz vai atstāstīta, taču jāpiemin, ka Vilsons to darīja plūstoši, tāpēc bija prieks klausīties. "

Katrīna: " Beigās man radās pārdomas par dzīves jēgu. Piemēram, kāpēc ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un sākt adīt atkal... Un vēl piefiksēju vienu būtisku domu. Reizēm ir tā, ka tad, kad mēs saprotam, kā vajag rīkoties, jau ir par vēlu. Bet tas ir normāli, ka cilvēki kļūdās. Un ir jāsaprot, ka reizēm kļūdas nevar labot."   

Filma lika aizdomāties par vairākām lietām, un guvu vairākas atziņas. Pirmkārt, par to, cik grūti skolotājam kļūt par autoritāti starp skolēniem, ja respektē darba - privātās dzīves robežlīnijas. Otrkārt, cilvēkam ir jāapzinās kontrole pār savām jūtām un jācenšas domāt kritiski pat tad, kad ir taurenīši vēderā, jo savādāk tas var beigties ar salauztu sirdi, attiecībām un skatu uz nākotni. Treškārt, mūsu sabiedrībā tik daudz problēmu rodas no tā, ka jaunietis savā bērnībā nav saņēmis nedalītas uzmanības un mīlestības no vecāku puses, rodas nepareizi priekšstati par attiecību veidošanu, vajadzība pēc mīlestības veicina toksisku attiecību izveidi, nerealizēti tiek sapņi un rodas nepārliecinātība sevī.

Filma "Izlaiduma gads" man nešķita uzmanību piesaistoša. Parasti skatos filmas ar domu, ka tajās ir kāda pamācība vai kaut kas, par ko aizdomāties. Skatoties šo filmu, man neradās nekādas dziļas pārdomas, tā bija vienkārša un pārspīlēta. Nebija negaidītu momentu, kas radītu padziļinātāku interesi.

Filma bija ļoti savdabīga. Scenārijs bija interesants, notikumi risinājās strauji, tomēr tā nebija filma, kuru parasti izvēlos skatīties, taču jauka pieredze. Sapratu, ka cilvēki neatkarīgi no vecuma jūtu uzplūdumā mēdz pieļaut kļūdas, kas vēlāk var dārgi maksāt. Lai arī sākumā filma šķiet vieglprātīga, tā nes sevī svarīgu domu un skatītājam sniedz pamācību - apdomāt dzīves lēmumus un sekas.

Noskatījos koncertlekciju par Raimondu Paulu. Patika, jo mūzikas izpildījumi bija ļoti kvalitatīvi un jazz un swing ir tuvu sirdij.

Es biju gaidījusi, ka būs apspriesti daudz vairāk fakti un dzīves gaita, ne tik daudz izpildīta mūzika, bet bija interesanti. Viegli skatīties.

Šī koncertlekcija bija ļoti interesanta.

Koncertlekcija bija interesanta, bet prasījās varbūt pat nedaudz garāka. Varbūt arī vēlējos, lai šajā koncertlekcijā vairāk ir par pašu Raimonda Paula biogrāfiju un dzīves gājumu, bet arī šāds variants šķita ļoti interesants.

Man patika, bija interesanti paklausities par Raimondu Paulu. Mūzika bija laba, relaksējoša.

Vakardien noskatījos, ļoti jauka koncertlektorija vispār. Jauka mūzika un kvalitatīvi izveidots koncepts. Paldies par šādu iespēju, skolotāj. :)

Filma patika daļēji, jo tur bija maz skarta Maestro personība, spēlēja citi nevis Raimonds Pauls. Vajadzēja vairāk iesaistīt Paulu.

Paldies par sagādāto iespēju noskatīties koncertlekciju par Raimondu Paulu. Bija ļoti interesanti gan paklausīties atbildes uz jautājumiem, ko sniedza pats Maestro, gan arī pārsteidza iespējas ierakstu studijā. Patika tas, ka nebija vienmuļi, jo bija gan dziesmas, gan arī stāsti. Pārsteidza fakts, ka Raimonds Pauls ir rakstījis dziesmas dažāda veida mūzikas stiliem. Tāpat arī dziedātāji, ar kuriem viņš kopā ir strādājis, ir pārstāvējuši dažādus mūzikas žanrus.

Pārsteidzoši saprotams vēsturisko notikumu attēlojums sastopams Ilzes Burkovskas - Jakobsenas filmā "Mans mīļākais karš". Šis animētais dokumentālais mākslas darbs atspoguļo Ilzes atmiņas par ikdienas dzīvi Latvijā laika periodā no 1970. gada līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Filma ir īpaši aktuāla šobrīd, jo liktenis ir devis laiku, kurā demokrātiskām tautām ir iespēja novērtēt brīvību, kas izveidojusies vēstures notikumu rezultātā.

Sižeta attīstību iespējams saistīt ar indivīda morālo pieaugšanu, jo filmas sākumā Ilzes tēls ir naivs bērns, kurš ir "iemests" pieaugušo dzīvē. Ilze nesaprot, kas ir morāli pareizi un, kas pieņemams tikai valdošās varas acīs. Attīstoties filmas sižetam, Ilzes sapratne un apziņa par apkārt notiekošo sāk skaidroties. Tas attēlots kadrā par apmācībām, kuras sagatavo skolēnus kara situācijai. ,,Vienlīdzīgajā sabiedrībā daži izrādījās vienlīdzīgāki." Manuprāt, tieši šis citāts no filmas lika Ilzei un filmas skatītājiem apzināties komunistiskā režīma un savtīgās valdības sekas, kas valdīja PSRS laikā.

Filmā emocionālu ainu netrūkst, tās liek aizdomāties par "likteņu loteriju", jo manas paaudzes jauniešiem tādas ikdienas dzīves situācijas, kuras piedzīvo filmas tēli, šķiet prātam neaptveramas. Dokumentālā animācija pierādīja, ka ir svarīgi iegūt līdzīgi domājošu cilvēku atbalstu, jo gan Ilzes labākās draudzenes Ilgas tēls, gan arī Ilzes vectēva tēls stiprina Ilzes nacionālo, kā arī pašapziņas attīstību. Ilzes dumpīgā personība atklājas skolā, kad galvenā varone sāk veidot pārmaiņas, kuras ietekmē arī viņas vienaudžus. Pēc filmas noskatīšanās, visvairāk pārdomas rosināja aina, kurā Ilzes vectēvs jautā: ,,Ilze, kas tu gribi būt? Tomāts, viscaur sarkans, vai redīss ar balto viduci?". Manuprāt, bērna vecumā izlemt starp divām krasi atšķirīgām ideoloģijām ir teju neiespējami, it īpaši tādēļ, ka viena ir svarīga ģimenei un draugiem, bet otra tiek cildināta skolā, televīzijā un radio.

Filma "Mans mīļākais karš" ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tajā uzmanību piesaista autoritārā režīma simbolu attēlojums, piemēram, dzeloņdrātis, ieroči, sarkanie kaklauti (pionieru atpazīšanai), pieminekļi un attēli varoņu cildināšanai. Pat animēti šie simboli izraisa nepatiku, jo ikkatrs, kurš dzīvojis vai interesējies par autoritāro režīmu apzinās psiholoģisko, fizisko un materiālo traumu, ko šis dzīvesveids un dzīves apstākļi radījuši. Arī mana ģimene tika skarta padomju varas dēļ. Dzīves apstākļi bija saspringti, jo 5 cilvēku ģimenei nācās dzīvot 11 m² istabā. Tieši tāpēc filmas noskatīšanās lika atskatīties pagātnē un pārdzīvot notikumus kopā ar filmas galvenajiem tēliem.

Filmā efektīvi izmantotas dažādas krāsu paletes. Lauku ainās dominē krāsu daudzveidība, košums un izteikti kontrasti, turpretī veikalā -pelēcīgi un tumši toņi. Šī krāsu spēle katrai ainai piešķir noskaņu, tādējādi padarot filmas skatīšanos vēl intriģējošāku.

Uzskatu, ka šī viegli uztveramā filma ir inovatīvs mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, kā arī savdabīga "atmiņu klade" nu jau izaugušajiem Ilzes laikabiedriem. 

Daniela Leiškalne 12. B

„Mans mīļākais karš" ir Latvijas un Norvēģijas kopražojuma dokumentālā animācijas filma, kas stāsta par Padomju Latviju. Dokumentālais stāsts ir pilns sirsnības un godīguma, tas ir par pieaugšanu absurda pilnajā laikā no pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Autore ir spējusi radīt nopietnu, tomēr viegli uztveramu noskaņu visa stāsta garumā. Viņa uzsver tā laika ģimenes attiecību, politisko un iekšējo konfliktu redzējumu bērna acīm. Filma ir diezgan subjektīva, taču tai pamatā ir cilvēka dzīve, nevis vēstures grāmata, un tas liek skatītājam just līdzi filmas varonei.

Pēc filmas atsauksmju apkopošanas varam secināt, ka tā ir radījusi dažādas emocijas skatītājiem. Dažiem īsfilma ir šķitusi pārāk drūma, un viņi uzskata, ka par tādiem laikiem, it īpaši Latvijā, vajadzētu censties pēc iespējas ātrāk aizmirst. Taču citi uzskata, ka šādas filmas ir svarīgas latviešu, it īpaši jaunās paaudzes, pašapziņas veidošanā.

"Mans mīļākais karš" pirmizrādi piedzīvoja 2020. gadā. Filma saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko animācijas filmu. Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena saņēma balvu par labāko animācijas filmas režiju. Skatoties filmu pirmoreiz, es pievērsu uzmanību kādai šķietami nebūtiskai detaļai – animācijas tehnikā zīmēto bērnu sejām. Tās šķita ļoti interesantas. Visinteresantākā un reizē biedējošākā vieta filmā bija tā, kad meitene, spēlējties smilšu kastē, uzraka cilvēka kaulus. Vēlāk atklājās, ka tur nogalināti un aprakti daudzi karavīri - gan padomjzemes aizstāvji, gan fašisti. Filma kulminācijas punktu sasniedz pašās beigās, kad tiek parādīts PSRS sabrukums. Filma liek aizdomāties par tirānisma sliktajām īpašībām. Man šī filma ļoti patika tās interesantās uzbūves dēļ. Dažkārt manī parādījās patriotisma uzliesmojums, kad ieraudzīju, kādas dīvainības piedzīvoja Latvija tajos laikos. Ļoti patika tas, ka ik pa brīdim parādījās dokumentāli kadri no Otrā pasaules kara.

Manuprāt, šo filmu tomēr ne visi saprastu, ja tiem nav radinieku, kas šajā laikā cieta no padomju varas represijām. Tomēr uzskatu, ka ir ieteicams šo filmu visiem noskatītes, lai izprastu noskaņu, cilvēku attiecības un varas diktātu Padomju Latvijā.

12.c klase par filmu "Mans mīļākais karš".

​

Skatoties filmu sapratu, ka tā būtu bijusi noderīga pamatskolas laikā, kad bija jāmācās par filmā minēto laika posmu. Atceros, ka man bija problēmas izprast jēdzienu "Kurzemes katls", filma ar nelielu humoru to paskaidroja. Bez visa jau dzirdētā un skatītā, šī filma, manuprāt, ir labs skatījums konkrētā laikā augušā bērna ikdienā, domās, dzīves mērķos, kas mūsdienās ļauj saprast daļu sabiedrības. Patika un interesantas bija atgriešanās pagātnē ainas, piemēram, tās sievietes, kurai nepatīk ziepes ar zemeņu smaržu. Pie izmantotās animācijas tehnikas sākumā bija grūti pierast, bet filmas beigās man tā bija jau iepatikusies. Ļoti novērtēju pāris kadrējumus. Kopumā filma man patika, tai piemīt tāds raksturs, kas ļauj vieglā veidā pasniegt sajūtas, kuras, iespējams, valdīja lielā daļā cilvēku pēc Otrā pasaules kara.

Ļoti sirsnīgs un atklāts sievietes skatījums uz padomju dzīvi. Izbaudīju veiksmīgi tapušo animāciju, kas nesa dažādas pārdomas, un lika novērtēt to brīvības pakāpi, kādā es varu dzīvot savu dzīvi.

Tā bija ļoti jauka iespēja noskatīties šo filmu mājās , jo esmu dzirdējusi daudzas labas atziņas par to, tomēr uz kino valsts situācijas dēļ aiziet nevarēju. Man ļoti patika, kā filma tika izveidota - it kā multfilma , bet par nopietnu tēmu. Tādā veidā tā tapa daudz saprotamāka un nebija jāskatās kaut kādas nopietnas filmas par tik pat nopietnu tēmu, kuras jauniešus parasti neiedvesmo. Mūsdienās tā ir milzīga iespēja, ka kāds vēlas padalīties ar savu pieredzu - bija ļoti interesanti skatīties filmu un dzirdēt arī varones pārdomas, izjust to, ko izjuta viņa.

Filmas beigās galvenā varone pateica ļoti svarīgu atziņu, kas izraisīja daudzas pārdomas - cilvēks nevar būt laimīgs, ja viņš slēpj to, ko jūt un domā. Kopumā filma bija interesanta un pārdomas raisoša, jo tajā laikā notika daudz kas, kas mūsdienās šķiet neiespējams, tomēr cilvēki tā tiešām ir dzīvojuši, un tas liek padomāt, vai mēs šobrīd visu darām pareizi.

11. d klases pārdomas un atziņas

Turaida ir viena no skaistākajām Latvijas vietām, it īpaši rudenī, kad koku lapas kļūst krāsainas. 30. septembrī ceļā uz Turaidu pavadījām aptuveni stundu. Man ļoti patika autobuss, ko izīrējām, jo tas bija tīrs un moderns. Turaidas muzejrezervātā mums tika piedāvāta ļoti neparasta un interesanta programma - orientēšanās spēle. Tā mēs paši varējām iepazīt muzejrezervāta teritoriju un izzināt tā vēsturi. Visvairāk mani iespaidoja skats no pils visaugstākā torņa. Līdz augšai bija 139 pakāpieni, bet kāpšana bija skaistā skata vērta.

Mūsu klase bija sadalīta 5 komandās, mērķis bija atrast 9 kontrolpunktus un izpildīt uzdevumus pie tiem. Mums tika dota pusotra stunda uzdevumu izpildei. 1. vietu ieguva komanda ar nosaukumu " Zāģis (ezera) dibenā", lai gan šī komanda nerīkojās līdz galam godīgi - viņi fotografēja citu komandu uzrakstīto un no tā izveidoja savu vislabāko variantu. Mana komanda " Nešpetnais jāņtārpiņš" diemžēl zaudēja, bet mēs ieguvām atzinību par labāko nosaukumu.

Baleta "Pie zilās Donavas" scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Ināra Gauja. Baleta izrāde sastāv no trīs cēlieniem, kurus vieno pazīstamās Štrausa valšu melodijas.

Izrādes sižeta pamatā ir romantisks mīlas stāsts starp komponistu Franci un vienkāršu meiteni Anneli, kuri dzīvo mazā pilsētiņā Donavas krastā. Mazpilsētā ierodas slavena dejotāja no Vīnes – Franciska, un negaidīti uzplaukst jūtas starp viņu un Franci. Annele ļoti pārdzīvo šo Franča aizraušanos. Francis dodas ciemos pie Franciskas uz Vīni. Franciskai ir jāizlemj - palikt Vīnē un dzīvot līdzšinējo dzīvi, vai visu mainīt un doties līdzi Francim. Franciska izvēlas palikt Vīnē. Francis atgriežas dzimtajā pilsētā un sacer jaunu valsi. Viņš atkal satiek Anneli un saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā

10.^c klases bija unikāla un pozitīva pieredze apmeklēt tieši šo baleta izrādi, jo līdz šim tikai neliela daļa no klases ir apmeklējusi baletu. Nevar noliegt, ka brīžiem būtu bijis grūti saprast izrādes sižetu, ja pirms izrādes mēs nebūtu iepazinušies ar izrādes saturu. Neskatoties uz to, lielākajai daļai klases skolēnu izrāde šķita dzīvespriecīga, aktīva, izklaidējoša. Izrādi aizraujošu padarīja arī spilgtie tēli un košie dejotāju tērpi. Prieks, ka mums bija iespēja baudīt labu māksliniecisko izpildījumu un aktierspēli.

Mūsu klase arī turpmāk labprāt kopā apmeklēs dažādus kultūras pasākumus.

10.^c klase

8.a kl. skolēnu iespaidi par R. Sutas un A.Beļcovas muzeju. A. Kempele ,,Interesanta muzejā bija krītiņu kaste ar karoti un lupatām- mākslinieciskā nekārtība, kas izcili atspoguļoja ciešo ikdienas saistību ar mākslu." I. Kleinhofa ,, Spēcīgu iespaidu atstāja A. Beļcovas ,,Glezna ar mūķeni", jo dzīvoju līdzi emocionālajam stāstījumam par meitas Tatjanas dzimšanu, kas bija iedvesma mūķeņu tēliem gleznā." E. Tobiase ,,Interesanta muzejā bija mākslinieka R. Sutas kabineta daļa, kur bija haoss, nomesti papīri, netīras kafijas krūzes, cigaretes un daudz kas cits. No muzeja apmeklējuma ieguvu daudz informācijas par mākslinieku privāto dzīvi, savstarpējām attiecībām, kubismu un R. Sutas dažādo personību.'' 

"Par brāļiem un tēviem, kas krituši par mūsu dzimteni!"

Soļot marš! Aiz skolotājiem stāt!

Soļojam uz "Splendid Palace", visa ģimnāzija, visi kopā – lai pieminētu un atcerētos pagājušā gadsimteņa strēlnieku veikumu.

Viens un div', viens un div'! Ilgi gaidītā pēc Aleksandra Grīna romāna uzņemtā filma "Dvēseļu putenis" aicina skatītājus.

Vidusskolēnu bars ieplūst zālē, saklūp vietās un līdz pat pēdējai minūtei visos galos skan sasaukšanās. Kad zālē nodziest gaisma, viss noklust, sejas kļūst nopietnas un acis visas kā viena veras ekrānā.

Filma iesākas priecīgi un gaiši, parādot pat kara laikā dzīvo jauniešu sparu, bet drīz ar pirmā negaidītā šāviena rīboņu visa zāle satrūkstas. Turpmākā sižeta attīstība precīzi neatbilst romāna gaitai, tomēr mākslinieciski un emocionāli iedarbīgi, izcili parāda galveno grāmatas domu un ideju, proti, mūžīgu atmiņu un piemiņu kritušajiem, kuriem ir simboliska nozīme latviešiem pat mūsdienās.

Kad filma beigusies un noklust kara trokšņi, pirms filmas pēdējiem titriem uz pusminūti var dzirdēt, kāds ir tās radītais iespaids. Zāle slīgst kapa klusumā. Ja balkonā nokristu adata, to dzirdētu līdz pirmajai rindai.

Lēnām atgriežas lampu gaisma, un sākas čaboņa, pošoties uz izeju. Valodas iesākas bailīgi, it kā to runātāji vēl kavētos tikko redzētajās ainās un iespaidos. Varbūt kāds izņems no bibliotēkas Aleksandra Grīna romānu vai varbūt kāds klausīsies uzmanīgāk vēstures stundās. Galu galā, filmas ainas vēl ilgi paliks atmiņā, rosinot jautajumus un meklējot izskaidrojumus...