Novēlu, lai skola šai pandēmijai beidzoties būtu stiprāka nekā jebkad! Lai būtu vēl daudz gadu desmiti un simti, ko pievienot pie ģimnāzijas gājuma jostas...

Lai Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas nākamie 105 gadi visi ir spoži un visi ir klātienē!

Lai ģimnāzijas mūžs kā kalnam, kas vējam nekad nepakļaujas, un skolēni, kas nāk no tās – gudri un atjautīgi!

Lai nesaskaitāmas pagātnes sajūtas savijas ik piecas, simtu piecas veidojot! Un tikpat nebeidzami atdevīgi nākotnē skolā ieplūstot!

Veselību visai skolas saimei, lai 106. gadadienu varētu svinēt skolas aktu zālē!

No sirds un prieka novēlu Rīgas Valsts 2. ģimnāzijai 105. gadu dienā daudz laimes un vēl daudz jaunus mācību gadus!

Manai ģimnāzijai novēlu, lai tā vienmēr būtu tāda skola, kurā visi grib tikt!

Lai turpmākās dienas ir gaišas un pilnas ar cerību!

Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas aura slēpjas tās pakāpienos - kāpņu telpā un gaiteņos, kas caurvij skolu, dodot vietu kā priekšnoteikumu jaunai draudzībai un vienkārši ikdienišķai kopā būšanai, kas tagad tik ļoti trūkst. Telpai, kas būvēta uz spēcīga intelektuāla pamata dvēseli dod cilvēki - skolotāji, darbinieki, skolēni, koristi, teātra kolektīva dalībnieki u.c. To tad arī novēlu skolai un jaunajiem ģimnāzistiem turpmāk - cilvēkus, kas spēj radīt piederības sajūtu! Saglabājiet šo vērtību!

Ir lietas, kas nekad neaizmirstas - pirmā spēlētā loma, pirmais skūpsts, randiņš, dziesma, kas ilgu laiku skanēja galvā un daudz kas cits. Tāpat ar vietu, kurā pavadīji svarīgākos savas dzīves gadus - skola. Skola - mūsu atmiņu krātuvītē ieņem lielu vietu, tā, ar kuru saistās visvairāk - īpaši Rīgas Valsts 2.ģimnāzija! 105 gadi skolēnu atmiņu lādītēs ir daudz, bet lai to ir vēl un vēl vairāk!

Jau 105 gadus ģimnāzija bijusi otrās mājas neskaitāmiem skolēniem un skolotājiem. Jau 105 reizes ap skolu pavasarī plaukušas koku lapas, un tikpat daudz tās rudeņos sveikušas jaunus ņiprus soļus uz skolas kāpnēm. Lai mums daudz vēl to būtu, lai daudz gudrinieku, ko audzināt, daudz mērķu, pēc kā tiekties un tos aizsniegt, daudz grūtību, ko pārvarēt un no kā mācīties! Lai skolai vēl garš un ziedošs mūžs!

No sirds sveicu zinībām, tradīcijām un lieliskiem pedagogiem bagāto, bērnus rūdošo, vienreizējo Rīgas Valsts 2. ģimnāziju!

Saules mūžu, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija !

​

Pārsteidzoši saprotams vēsturisko notikumu attēlojums sastopams Ilzes Burkovskas - Jakobsenas filmā "Mans mīļākais karš". Šis animētais dokumentālais mākslas darbs atspoguļo Ilzes atmiņas par ikdienas dzīvi Latvijā laika periodā no 1970. gada līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Filma ir īpaši aktuāla šobrīd, jo liktenis ir devis laiku, kurā demokrātiskām tautām ir iespēja novērtēt brīvību, kas izveidojusies vēstures notikumu rezultātā.

Sižeta attīstību iespējams saistīt ar indivīda morālo pieaugšanu, jo filmas sākumā Ilzes tēls ir naivs bērns, kurš ir "iemests" pieaugušo dzīvē. Ilze nesaprot, kas ir morāli pareizi un, kas pieņemams tikai valdošās varas acīs. Attīstoties filmas sižetam, Ilzes sapratne un apziņa par apkārt notiekošo sāk skaidroties. Tas attēlots kadrā par apmācībām, kuras sagatavo skolēnus kara situācijai. ,,Vienlīdzīgajā sabiedrībā daži izrādījās vienlīdzīgāki." Manuprāt, tieši šis citāts no filmas lika Ilzei un filmas skatītājiem apzināties komunistiskā režīma un savtīgās valdības sekas, kas valdīja PSRS laikā.

Filmā emocionālu ainu netrūkst, tās liek aizdomāties par "likteņu loteriju", jo manas paaudzes jauniešiem tādas ikdienas dzīves situācijas, kuras piedzīvo filmas tēli, šķiet prātam neaptveramas. Dokumentālā animācija pierādīja, ka ir svarīgi iegūt līdzīgi domājošu cilvēku atbalstu, jo gan Ilzes labākās draudzenes Ilgas tēls, gan arī Ilzes vectēva tēls stiprina Ilzes nacionālo, kā arī pašapziņas attīstību. Ilzes dumpīgā personība atklājas skolā, kad galvenā varone sāk veidot pārmaiņas, kuras ietekmē arī viņas vienaudžus. Pēc filmas noskatīšanās, visvairāk pārdomas rosināja aina, kurā Ilzes vectēvs jautā: ,,Ilze, kas tu gribi būt? Tomāts, viscaur sarkans, vai redīss ar balto viduci?". Manuprāt, bērna vecumā izlemt starp divām krasi atšķirīgām ideoloģijām ir teju neiespējami, it īpaši tādēļ, ka viena ir svarīga ģimenei un draugiem, bet otra tiek cildināta skolā, televīzijā un radio.

Filma "Mans mīļākais karš" ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tajā uzmanību piesaista autoritārā režīma simbolu attēlojums, piemēram, dzeloņdrātis, ieroči, sarkanie kaklauti (pionieru atpazīšanai), pieminekļi un attēli varoņu cildināšanai. Pat animēti šie simboli izraisa nepatiku, jo ikkatrs, kurš dzīvojis vai interesējies par autoritāro režīmu apzinās psiholoģisko, fizisko un materiālo traumu, ko šis dzīvesveids un dzīves apstākļi radījuši. Arī mana ģimene tika skarta padomju varas dēļ. Dzīves apstākļi bija saspringti, jo 5 cilvēku ģimenei nācās dzīvot 11 m² istabā. Tieši tāpēc filmas noskatīšanās lika atskatīties pagātnē un pārdzīvot notikumus kopā ar filmas galvenajiem tēliem.

Filmā efektīvi izmantotas dažādas krāsu paletes. Lauku ainās dominē krāsu daudzveidība, košums un izteikti kontrasti, turpretī veikalā -pelēcīgi un tumši toņi. Šī krāsu spēle katrai ainai piešķir noskaņu, tādējādi padarot filmas skatīšanos vēl intriģējošāku.

Uzskatu, ka šī viegli uztveramā filma ir inovatīvs mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, kā arī savdabīga "atmiņu klade" nu jau izaugušajiem Ilzes laikabiedriem. 

Daniela Leiškalne 12. B

„Mans mīļākais karš" ir Latvijas un Norvēģijas kopražojuma dokumentālā animācijas filma, kas stāsta par Padomju Latviju. Dokumentālais stāsts ir pilns sirsnības un godīguma, tas ir par pieaugšanu absurda pilnajā laikā no pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Autore ir spējusi radīt nopietnu, tomēr viegli uztveramu noskaņu visa stāsta garumā. Viņa uzsver tā laika ģimenes attiecību, politisko un iekšējo konfliktu redzējumu bērna acīm. Filma ir diezgan subjektīva, taču tai pamatā ir cilvēka dzīve, nevis vēstures grāmata, un tas liek skatītājam just līdzi filmas varonei.

Pēc filmas atsauksmju apkopošanas varam secināt, ka tā ir radījusi dažādas emocijas skatītājiem. Dažiem īsfilma ir šķitusi pārāk drūma, un viņi uzskata, ka par tādiem laikiem, it īpaši Latvijā, vajadzētu censties pēc iespējas ātrāk aizmirst. Taču citi uzskata, ka šādas filmas ir svarīgas latviešu, it īpaši jaunās paaudzes, pašapziņas veidošanā.

"Mans mīļākais karš" pirmizrādi piedzīvoja 2020. gadā. Filma saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko animācijas filmu. Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena saņēma balvu par labāko animācijas filmas režiju. Skatoties filmu pirmoreiz, es pievērsu uzmanību kādai šķietami nebūtiskai detaļai – animācijas tehnikā zīmēto bērnu sejām. Tās šķita ļoti interesantas. Visinteresantākā un reizē biedējošākā vieta filmā bija tā, kad meitene, spēlējties smilšu kastē, uzraka cilvēka kaulus. Vēlāk atklājās, ka tur nogalināti un aprakti daudzi karavīri - gan padomjzemes aizstāvji, gan fašisti. Filma kulminācijas punktu sasniedz pašās beigās, kad tiek parādīts PSRS sabrukums. Filma liek aizdomāties par tirānisma sliktajām īpašībām. Man šī filma ļoti patika tās interesantās uzbūves dēļ. Dažkārt manī parādījās patriotisma uzliesmojums, kad ieraudzīju, kādas dīvainības piedzīvoja Latvija tajos laikos. Ļoti patika tas, ka ik pa brīdim parādījās dokumentāli kadri no Otrā pasaules kara.

Manuprāt, šo filmu tomēr ne visi saprastu, ja tiem nav radinieku, kas šajā laikā cieta no padomju varas represijām. Tomēr uzskatu, ka ir ieteicams šo filmu visiem noskatītes, lai izprastu noskaņu, cilvēku attiecības un varas diktātu Padomju Latvijā.

12.c klase par filmu "Mans mīļākais karš".

​

Skatoties filmu sapratu, ka tā būtu bijusi noderīga pamatskolas laikā, kad bija jāmācās par filmā minēto laika posmu. Atceros, ka man bija problēmas izprast jēdzienu "Kurzemes katls", filma ar nelielu humoru to paskaidroja. Bez visa jau dzirdētā un skatītā, šī filma, manuprāt, ir labs skatījums konkrētā laikā augušā bērna ikdienā, domās, dzīves mērķos, kas mūsdienās ļauj saprast daļu sabiedrības. Patika un interesantas bija atgriešanās pagātnē ainas, piemēram, tās sievietes, kurai nepatīk ziepes ar zemeņu smaržu. Pie izmantotās animācijas tehnikas sākumā bija grūti pierast, bet filmas beigās man tā bija jau iepatikusies. Ļoti novērtēju pāris kadrējumus. Kopumā filma man patika, tai piemīt tāds raksturs, kas ļauj vieglā veidā pasniegt sajūtas, kuras, iespējams, valdīja lielā daļā cilvēku pēc Otrā pasaules kara.

Ļoti sirsnīgs un atklāts sievietes skatījums uz padomju dzīvi. Izbaudīju veiksmīgi tapušo animāciju, kas nesa dažādas pārdomas, un lika novērtēt to brīvības pakāpi, kādā es varu dzīvot savu dzīvi.

Tā bija ļoti jauka iespēja noskatīties šo filmu mājās , jo esmu dzirdējusi daudzas labas atziņas par to, tomēr uz kino valsts situācijas dēļ aiziet nevarēju. Man ļoti patika, kā filma tika izveidota - it kā multfilma , bet par nopietnu tēmu. Tādā veidā tā tapa daudz saprotamāka un nebija jāskatās kaut kādas nopietnas filmas par tik pat nopietnu tēmu, kuras jauniešus parasti neiedvesmo. Mūsdienās tā ir milzīga iespēja, ka kāds vēlas padalīties ar savu pieredzu - bija ļoti interesanti skatīties filmu un dzirdēt arī varones pārdomas, izjust to, ko izjuta viņa.

Filmas beigās galvenā varone pateica ļoti svarīgu atziņu, kas izraisīja daudzas pārdomas - cilvēks nevar būt laimīgs, ja viņš slēpj to, ko jūt un domā. Kopumā filma bija interesanta un pārdomas raisoša, jo tajā laikā notika daudz kas, kas mūsdienās šķiet neiespējams, tomēr cilvēki tā tiešām ir dzīvojuši, un tas liek padomāt, vai mēs šobrīd visu darām pareizi.

11. d klases pārdomas un atziņas

Vissirsnīgākais paldies katram Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas saimes loceklim, kurš pielika savu roku Laimas labdarības namiņa akcijā. Visi kopā esam piepildījuši trīsdesmit trīs mazu sirsniņu - Janas, Arinas, Katrīnas, Pētera, Kitijas, Raivo, Santas, Tikhona, Kirila, Keitas, Darias, Ģertrūdes, Leldes, Edvarda, Daniela, Kristiāna, Sanijas, Elzas, Mārča Kārļa, Jēkaba, Māra, Nikolasa, Jāņa Māra, Kārļa, Ēvalda, Domenika, Ketrīnas, Nikolas, Emīla, Danas, Megijas, Patrika un Madara - sapņus visā Latvijā!
Mēs priecājamies, ka arī šajā ļoti sarežģītajā laikā, mūsu skola ir vienota, spēcīga garā un spēj vairot labo. Vēlam jums visiem ģimeniskus, siltus un drošus svētkus!

Skolēnu Padome

 4. decembrī norisinājās Rīgas pilsētas 4. atklātā ģeogrāfijas olimpiāde, kuru organizēja Rīgas Valsts 2. ģimnāzija. Šajos pandēmijas apstākļos, stingri ievērojot epidemioloģiskās prasības, olimpiādes dalībnieki uzdevumus pildīja tiešsaistē, atrodoties katrs savās mājās.

Pavisam olimpiādei tika pieteikti 85 dalībnieki no 25 Rīgas skolām. Līdz veiksmīgai uzdevumu izpildei, koda uzrakstīšanai un savlaicīgai darba iesniegšanai tika 76 censoņi.

Olimpiādes uzdevumi aptvēra visdažādākās ģeogrāfijas nozares un apakšnozares – kultūras, apdzīvojuma, klimata, ūdeņu, valodu, ekonomisko un daudzas citas. Arī uzdevumi tika veidoti tā, lai tie būtu kā daudzveidīgi, tā interesanti, iekļaujot dažādas kartes, attēlus un video.

1. uzdevumā bija jāzina, kā sauc dažādu Latvijas apdzīvoto vietu iedzīvotājus. Vairums zināja, ka Rīgā dzīvo rīdzinieki, bet tikai daži zina stāstīt, ka uz Zaļeniekiem jābrauc apciemot zaļeniekus, bet Cēsu iedzīvotāji jādēvē par cēsniekiem, Ludzas – par ludzāniešiem. Toties to, ka Cirmā mīt cirmānieši, zināja vienīgi Haralds Fogelis. Cirmai vēl laimējās, jo Mārcienā dzīvojošos mārcēniešus neatpazina neviens, tāpat kā Sāvienā dzīvojošie sāvēnieši vai sāvienieši izrādījās pārāk ciets rieksts. Kopumā ar uzdevumu vislabāk tika galā Monta Vaiteka.

2. uzdevumā bija jāatceras ļoti seni notikumi no laikiem, kad pa Zemes virsmu staigāja dinozauri un pat vēl senāki laiki un radījumi. Kurā ērā izveidojās Himalaju kalni, kurā parādījās arheopterikss – viens no primitīvākajiem putniem? Vēsturiskajā ģeogrāfijā izcilus rezultātus uzrādīja Linda Reimane un Toms Mārtiņš Linkaits.

3. uzdevumā vajadzēja parādīt zināšanas par dabas resursiem. Jāzina, kurš resurss ir izsmeļams, kurš – neizsmeļams, kurš ir atjaunojams, bet kurš – neatjaunojams. Šajā uzdevumā daudziem skolēniem veicās ļoti labi, ļaujot cerēt uz jaunās paaudzes nopietno attieksmi pret ilgtspējīgu attīstību. Pie maksimālā punktu skaita tika Rasa Droiska, Daniels Rimšs, Dorians Jakovļevs, Kristiāna Šaško un Oskars Grava.

4. uzdevumā tika jautāts par Dienvidamerikas klimatu. Kāpēc ekvatoriālā josla nestiepjas pa visu kontinentu, kāpēc tropu josla iestiepjas tālu gar piekrasti, bet aukstā straume sekmējusi Atakamas tuksneša veidošanos? Nepārspēts palika Dāvis Rendijs Drukaļskis.

5. uzdevumā nācās skatīties video par Amazones upi, zināt, kā elninjo ietekmē Dienvidamerikas zvejniekus, un vismaz kaut ko zināt par latviešu izcelsmes dēkaini Aleksandru Laimi un upēm Dienvidamerikā, kuras nes dažādu Latvijas upju vārdus. Ar augstākajiem rezultātiem jāuzteic Artis Vilks un Linda Reimane.

6. uzdevums visvairāk pie sirds gāja tiem, kuri draudzējas ar matemātiku, jo vajadzēja daudz rēķināt. Bija jāaprēķina ne tikai dabisko pieaugumu, migrācijas saldo un dzimstības koeficientu, bet arī COVID-19 14 dienu kumulatīvo saslimstības rādītāju novados! Īpaši jāuzteic trīs skolēni, kuri vienīgie visu aprēķināja pareizi – Linda Reimane, Sandijs Rakstiņš un Poļina Kurkotova.

7. uzdevumā skolēni parādīja ranžēšanas prasmes. Pareizā secībā bija jāsakārto Baltijas jūras attīstības stadijas, vietas, kur Jāņos līst visretāk, kuros novados visvairāk COVID-19 slimnieku, kura apdzīvotā vieta tuvāk Daugavas iztekai, kurā Baltijas valstī visagrāk zied zemenes un daudzi citi interesanti jautājumi, izmantojot dažādas kartes. Ar šo uzdevumu ideāli tika galā 4 skolēni – Linda Reimane, Haralds Fogelis, Eva Elizabete Vīksna un Rūdolfs Apinis.

8. uzdevums parādīja tos skolēnus, kuri nekļūdīgi orientējas Eiropas kartē. Viņi zina, kur dzīvo Ziemassvētku vecītis, zina, no kuras valsts nāk Pepija Garzeķe, uz kuru valsti jābrauc skaistākos fjordus lūkot, bet kur notiek referendums par «helihopteru naudu», kura valsts pērn nomainījusi nosaukumu, bet kura liela sala Vidusjūrā pieder Itālijai. Un daudz ko citu arī! 16 skolēni uzdevumā ieguva maksimālo punktu skaitu, tāpēc visus neuzskaitīsim.

9. uzdevumā bija jādemonstrē ģeogrāfiskā domāšana. Dienas garums, Zemes rotācija, ģeogrāfiskās koordinātas un citi ģeogrāfijas pamatjautājumi atklāja 6 izcilus skolēnus, tie ir – Artis Vilks, Rasa Droiska, Haralds Fogelis, Matīss Lotārs Nusbergs, Aleksejs Hvalejs un Kristiāna Šaško.

10. uzdevums lika paskatīties uz pasauli pēc pandēmijas. Noteikti mūsu dzīvē daudz kas būs mainījies. Kas tas būs? Un kā tas būs mainījies? To vislabāk zināja pastāstīt Dāvis Rendijs Drukaļskis, Rasa Droiska, Matīss Lotārs Nusbergs, Sandijs Rakstiņš, Aleksejs Hvalejs un Kristiāna Šaško.

11. uzdevumā, pēc tam, kad tik ilgi bija strādāts, nācās mazliet uzdziedāt. Izrādās, arī dziesmās ģeogrāfijas netrūkst. «Čikāgas piecīšu» dziesmās ir tik daudz vietvārdu! Un tos visus nekļūdīgi zināja 15 skolēni.

12. uzdevumā (darbā ar tekstu) vajadzēja virtuāli izstaigāt savulaik Krišjāņa Barona noieto ceļu no Tartu līdz Dundagai. Krišjānis Barons pēc ceļa noiešanas uzrakstīja pirmo Baltijas ģeogrāfijas mācību grāmatu, no kuras vēlāk mācījās skolēni. Uz āķīgajiem jautājumiem visprecīzāk atbildēja Dāvis Rendijs Drukaļskis, Artis Vilks, Matīss Lotārs Nusbergs un Kristiāna Šaško. Viņi visi noteikti būtu lieliski ceļabiedri šajā kultūrģeogrāfiskajā ceļā.

Saskaitot visus iegūtos punktus, izkristalizējās olimpiādes laureāti.

8. klašu grupā labāko rezultātu uzrādīja RŪDOLFS APINIS no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas. Apsveicam!

1. vietas diploms Rūdolfam Apinim.

2. vietas diploms Annai Dzudzinskai, Aleksejam Hvalejam un Kristiānai Šaško.

3. vietas diploms Maksimilianam Šrusteram, Luīzei Reinšmitei, Elizabetei Burkovskai un Iļjam Fomkinam.

Godalgoto vietu ieguvēji mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, Rīgas 47. vidusskolā, Rīgas Valsts Klasiskajā ģimnāzijā, Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā un Rīgas Purvciema vidusskolā.

Atzinība Nikolai Lavriņenko, Annai Juknai, Amandai Pēcei, Unai Undīnei Ungurei, Tīnai Vasiļevskai un Austrai Ošiņai.

9. klašu grupā labāko rezultātu sasniedza DĀVIS RENDIJS DRUKAĻSKIS no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas. Viņš arī olimpiādes absolūtais uzvarētājs. Apsveicam!

1. vietas diploms Dāvim Rendijam Drukaļskim, Artim Vilkam, Lindai Reimanei, Rasai Droiskai, Haraldam Fogelim, Matīsam Lotāram Nusbergam un Semjonam Fiškisam.

2. vietas diploms Sandijam Rakstiņam, Tomam Mārtiņam Linkaitam, Danielam Rimšam un Poļinai Kurkotovai.

3. vietas diploms Andrim Mazajam, Kristiānai Kārkliņai, Ilya Reutin un Patrikam Tomam Līvmanim.

Godalgoto vietu ieguvēji mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, Rīgas 49. vidusskolā, Rīgas 6. vidusskolā, Rīgas 89. vidusskolā, Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā, Rīgas 84. vidusskolā, Rīgas Daugavgrīvas vidusskolā, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, Rīgas 40. vidusskolā un Rīgas Igauņu pamatskolā.

Atzinība Georgijam Korelovam, Elizavetai Romamantevai, Valentinam Jubelam, Edvardam Ozoliņam, Ivanam Nazarovam, Ancei Kucinai un Marijai Solodovņikai.

Atzinības rakstu par veiksmīgu skolēnu sagatavošanu ģeogrāfijas olimpiādei saņem šādi ģeogrāfijas skolotāji – Aija Ciematniece (Rīgas 6. vidusskola), Alla Tumiņa (Rīgas 40. vidusskola), Alvis Tukāns (Rīgas Valsts Klasiskā ģimnāzija), Andris Ģērmanis (Rīgas Valsts 2. ģimnāzija), Ilze Grīnhofa (Rīgas 84. vidusskola), Ina Jukēvica (Rīgas Centra humanitārā vidusskola), Inita Grabe (Rīgas Valsts 3. ģimnāzija), Laura Freimane (Rīgas 47. vidusskola), Ligita Zelča (Rīgas Igauņu pamatskola), Ļubova Selutina (Rīgas Purvciema vidusskola), Nataļja Zapaščikova (Rīgas Daugavgrīvas vidusskola), Santa Baumane (Rīgas 49. vidusskola), Santa Viļuma (Rīgas 89. vidusskola) un Vija Melne (Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskola). Paldies arī pārējiem skolotājiem!

Rīgas Valsts 2. ģimnāzija pateicas visiem olimpiādes dalībniekiem par dalību šajā ikgadējā pasākumā. Uz tikšanos 5. olimpiādē pēc gada!

​Tālajā 1859. gadā Krišjānis Barons kājām veica ceļu no Tērbatas (tagad – Tartu) līdz Dundagai. Pēc noietā ceļa tapa pirmā Baltijas ģeogrāfijas un skolu ģeogrāfijas mācību grāmata «Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti».

Šogad, kad visu laiku izcilākajai Latvijas personībai (par tādu Dainu Tēvs atzīts 2004. gadā) aprit 185 gadi, Krišjāņa Barona muzejam radās ideja, ka savulaik noieto ceļu vajadzētu atkārtot. Lai ieceri realizētu, Krišjāņa Barona muzejs vērsās pie Imanta Ziedoņa muzeja, jo pēdējam ir liela pieredze dažādu pārgājienu organizēšanā.

Rezultātā tapa plāns ceļa noiešanai vēlreiz. «Jāņa Sēta» izpētīja senās kartes un izveidoja mūsdienās izejamu ceļu karti, bet Imanta Ziedoņa muzejs organizēja konkursu potenciālajiem gājējiem.

Konkursa rezultātā Imanta Ziedoņa muzejs par vienu no mūsdienu Krišjāņiem Baroniem izraudzījās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotāju Andri Ģērmani. Par citiem ceļa gājējiem kļuva arī valsts prezidents Egils Levits, Igaunijas un Latvijas kultūras ministri, dziedātājs Renārs Kaupers, laika ziņu redaktors Toms Bricis un citi. Pavisam tika izraudzīti 65 mūsdienu Krišjāņi Baroni, katram uzticot savu ceļa posmu.

Atmiņās par tā laika ceļojumu Krišjānis Barons raksta: «Ar sava ceļojuma iespaidiem un novērojumiem biju pilnīgā mierā. Galvenais, mācījos, sakarā nākdams ar dažādiem ļaudīm un apstākļiem, gan citus, gan sevi pašu apzinīgāki pazīt un apsvērt.»

Mūsdienu ceļā skolotājam Andrim Ģērmanim tika uzticēts posms no Staburaga līdz Secei. Šajā ceļā skolotājs devās kopā ar četriem savas audzināmās (12. D) klases skolēniem – Paulu Lūciju, Alisi, Edgaru un Mārtiņu.

Pēc noietā ceļa posma skolotājs Andris Ģērmanis rakstīja:

«2. septembra rīts ir pelēks, apmācies, bet lietus nelīst. Možā noskaņojumā kāpjam transportā un dodamies uz Staburagu, lai no turienes sāktu man iedoto Barona ceļa posmu, kura garums līdz Secei ir 9 km.

Vienā no galvenajām lomām visā šajā pasākumā ir īpašā cepure, kas palīdzējusi Baronam tikt pāri Daugavai un citās lietās. Man galvā to uzliek Žanete Jaunzeme–Grende, sakot, ka es ar šo cepuri līdzinos Eduardam Veidenbaumam.

Vispirms ceļā meklējam un uzmērām dižkokus. Pārsteidz, ka tik īsā ceļa posmā izdodas atrast pat trīs (parastais osis – 4,16 m, parastā kļava – 3,64 m, parastais ozols – 4,44 m) milzeņus! Tas ļauj ar jauniešiem pārrunāt dižkoku nozīmi un funkcijas – ekoloģisko, kultūrvēsturisko un ainavisko.

Izdodas īstenot arī nelielus dzejas lasījumus uz ceļā sastaptajiem laukakmeņu krāvumiem kādā izmantotā karjerā. Par to parūpējas Paula Lūcija un Alise – abas jaunās dzejnieces jau plūkušas uzvaras laurus dažādos dzejas konkursos.

Ik pa brīdim pieminam arī Imantu Ziedoni Zemgales sakarā. Atceramies Ziedoņa rakstīto: «Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.» Pieminam arī «Leišmalīti».

Ejot savulaik Barona ieto ceļu, nemitīgi vērojam kultūrainavas. Ieraugām lielo mežu daudzveidību, kuros daudz lapukoku, ir gan ošu gatves, gan bērzu birztalas, kas ļoti raksturīgas Zemgalei. Lauki apstrādāti, vairums ražas novākta.

Saprotam, ka ceļš un apkārt esošās ainavas gan kopš Barona laikiem ir būtiski mainījušās. Mazāk mežu, mozaīkveida lauku ainavu nomainījušas vienlaidu platības ar vienu lauksaimniecības kultūru. Noteikti šīs izmaiņas arī mazinājušas bioloģisko daudzveidību, bet šur tur pamanāma arī Kanādas zeltslotiņa un Sosnovska latvānis – no ārzemēm ievazātās augu sugas. Kaut arī zirgus nemanām, vairākās vietās vēl pa kādam govju ganāmpulkam var ieraudzīt.

Tā pamazām ceļš mūs aizved līdz Seces ciemam. Ļaujamies priekam uzrāpties uz salmu ruļļiem un lieliem laukakmeņiem, priecājamies par satiktu teliņu un lidojošiem putnu bariem, senu dzirnavu drupām un riteņbraucēju ar pilnu grozu Seces gailenēm. Apspriežam latviešu nacionālo virtuvi, par ko izvēršas interesanta diskusija.

Noslēgumā viesojamies Seces pagastmājā. Te nolasu lekciju «Vietas novadpētniecība un Zemgales kultūrainavas». Pēc lekcijas izvēršas neliela diskusija par Seces pagasta vietvārdiem.

Lekcijā stāstu par vietām, to pazīmēm un pētīšanu. Lielu interesi raisa arī otrajā tās daļā stāstītais un rādītais par Zemgales kultūrainavām. Platlapju meži, ozoli, auglīgās augsnes un tīrumi, blīvais upju tīkls, lazdu audzes, mazais ezerainums, ķieģeļnīcas, koku alejas, pļavas un īpašie augi (lēdzerkste, villainā gundega, lielā zvaigznīte, zīda magone) – tie ir daži no Zemgales kultūrainavas neatņemamiem elementiem. Apskatām arī desmit īpašas vietas Zemgalē no projekta «Ainavu dārgumi».

Nevaram atturēties no piedāvājuma iegriezties arī Seces baznīcā. Tur savulaik darbojies Frīdrihs Mālberģis. Viņš bijis Krišjāņa Barona skolotājs, vēlāk daudzus gadus skolojis Seces bērnus. Apglabāts Seces baznīcas kapos, kur arī nolasām nelielu fragmentu no viņa poēmas «Staburags un Liesma». It kā atkal satiekoties pēc daudziem gadiem.

Secē mūs uzņēma ļoti silti. Paldies visiem labajiem ļaudīm, kuri palīdzēja šī ceļa plānošanā un noiešanā! Šis kultūrvēsturiskais un kultūrģeogrāfiskais piedzīvojums vienmēr saglabāsies atmiņā.»

Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izvietota izstāde «Tuvie», ir otrreiz izdota un pie lasītājiem nonākusi Krišjāņa Barona grāmata «Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti». Mūsdienu Krišjāņi Baroni par ceļā gūtajiem iespaidiem un atziņām ir uzrakstījuši grāmatu «Tuvie», tā pieejama šeit: https://www.ziedonamuzejs.lv/lv/muzejs/projekti/cela-ar-baronu/musdienu-baronu-cels-digitala-gramata-tuvie . Savukārt 2021. gadā būs skatāma arī filma.

Imants Ziedonis teicis:

«Es nezinu, cilvēki, kur manas mājas.

Tik - balti putekļi putinājas.»

Ceļā!

Andris Ģērmanis

​

Turaida ir viena no skaistākajām Latvijas vietām, it īpaši rudenī, kad koku lapas kļūst krāsainas. 30. septembrī ceļā uz Turaidu pavadījām aptuveni stundu. Man ļoti patika autobuss, ko izīrējām, jo tas bija tīrs un moderns. Turaidas muzejrezervātā mums tika piedāvāta ļoti neparasta un interesanta programma - orientēšanās spēle. Tā mēs paši varējām iepazīt muzejrezervāta teritoriju un izzināt tā vēsturi. Visvairāk mani iespaidoja skats no pils visaugstākā torņa. Līdz augšai bija 139 pakāpieni, bet kāpšana bija skaistā skata vērta.

Mūsu klase bija sadalīta 5 komandās, mērķis bija atrast 9 kontrolpunktus un izpildīt uzdevumus pie tiem. Mums tika dota pusotra stunda uzdevumu izpildei. 1. vietu ieguva komanda ar nosaukumu " Zāģis (ezera) dibenā", lai gan šī komanda nerīkojās līdz galam godīgi - viņi fotografēja citu komandu uzrakstīto un no tā izveidoja savu vislabāko variantu. Mana komanda " Nešpetnais jāņtārpiņš" diemžēl zaudēja, bet mēs ieguvām atzinību par labāko nosaukumu.

Baleta "Pie zilās Donavas" scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Ināra Gauja. Baleta izrāde sastāv no trīs cēlieniem, kurus vieno pazīstamās Štrausa valšu melodijas.

Izrādes sižeta pamatā ir romantisks mīlas stāsts starp komponistu Franci un vienkāršu meiteni Anneli, kuri dzīvo mazā pilsētiņā Donavas krastā. Mazpilsētā ierodas slavena dejotāja no Vīnes – Franciska, un negaidīti uzplaukst jūtas starp viņu un Franci. Annele ļoti pārdzīvo šo Franča aizraušanos. Francis dodas ciemos pie Franciskas uz Vīni. Franciskai ir jāizlemj - palikt Vīnē un dzīvot līdzšinējo dzīvi, vai visu mainīt un doties līdzi Francim. Franciska izvēlas palikt Vīnē. Francis atgriežas dzimtajā pilsētā un sacer jaunu valsi. Viņš atkal satiek Anneli un saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā

10.^c klases bija unikāla un pozitīva pieredze apmeklēt tieši šo baleta izrādi, jo līdz šim tikai neliela daļa no klases ir apmeklējusi baletu. Nevar noliegt, ka brīžiem būtu bijis grūti saprast izrādes sižetu, ja pirms izrādes mēs nebūtu iepazinušies ar izrādes saturu. Neskatoties uz to, lielākajai daļai klases skolēnu izrāde šķita dzīvespriecīga, aktīva, izklaidējoša. Izrādi aizraujošu padarīja arī spilgtie tēli un košie dejotāju tērpi. Prieks, ka mums bija iespēja baudīt labu māksliniecisko izpildījumu un aktierspēli.

Mūsu klase arī turpmāk labprāt kopā apmeklēs dažādus kultūras pasākumus.

10.^c klase

Lindai Reimanei bronzas medaļa starptautiskajā Eiropas ģeogrāfijas olimpiādē

29. un 30. augustā notika Eiropas ģeogrāfijas olimpiāde, kurā Latviju pārstāvēja seši skolēni, starp tiem arī mūsu skolas 9.sb klases skolniece Linda Reimane, kura olimpiādē izcīnīja bronzas medaļu. Pie bronzas medaļām tika arī pārējie Latvijas izlases dalībnieki.

Eiropas ģeogrāfijas olimpiāde šogad bija plānota Serbijā, bet COVID-19 dēļ tā notika tiešsaistē. Olimpiāde norisinājās angļu valodā.

Pavisam olimpiādē piedalījās 14 Eiropas un Āzijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija, Baltkrievija, Krievija, Čehija, Beļģija, Slovēnija, Bulgārija, Serbija, Bosnija un Hercegovina, Azerbaidžāna, Turcija un Kazahstāna) 77 skolēni.

Ģeogrāfijas olimpiādē skolēni risināja uzdevumus par dažādām tēmām – klimatu, resursiem, kultūras ģeogrāfiju, tūrismu, ainavām, pilsētām, ekonomisko ģeogrāfiju un citām. Savukārt uzdevumi tika veidoti trīs grupās – tests, rakstiskā daļa un praktiskais darbs.

Lindu Eiropas ģeogrāfijas olimpiādei sagatavoja ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas saime apsveic Lindu Reimani ar ļoti augsto sasniegumu Eiropas ģeogrāfijas olimpiādē un pateicas par skolas slavas kaldināšanu starptautiskā mērogā!

Andris Ģērmanis