7.c klases skolniece Alise Mīlenberga par filmu "Dvēseļu putenis":
Lai gan Dzintara Dreiberga filma "Dvēseļu putenis'' tika uzņemta par Pirmā pasaules kara laiku, filmas būtība vēl joprojām ir aktuāla - patriotisms un vēlme pēc kaut kā sava. Filmas darbība risinās gan Rīgā, gan Jelgavas apkārtnē un, protams, kauju vietās - Slokā, Nāves salā, Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā un beigās - Cēsīs. Režisors Dzintars Dreibergs noteikti ir izcils savā jomā - par katru detaļu bija īpaši piedomāts, sākot no vienkārša Latvijas karoga, beidzot ar sīku piespraudīti. Režisors bija ļoti ieintresēts savā darbā un Latvijas pagātnes pētīšanā, un, manuprāt, darīja vairāk nekā tikai režisors.
7.b klases skolēnu pārdomas pēc filmas "Dvēseļu putenis" noskatīšanās
Šī filma nav parasta varoņu filma. Tā rāda, cik slikti ir būt kaujas laukā. Daudzi aizvien domā, ka karā nekas nav grūti un pēc tā var kļūt par varoni. Bet pēc šīs filmas noskatīšanās jebkurš var saprast, cik karš ir briesmīgs.Es varu tikai apbrīnot mūsu senčus par viņu drosmi, gribasspēkuun pašaizliedzību, savu Tēviju aizsargājot. (Edvards Simanovskis}
Mana galvenā atziņa ir tāda- mums neiedomājami jāpasakās strēlniekiem, kas izcīnīja šo valsti. (Agate Paura)
Pēc filmas noskatīšanās es aptvēru, kas latviešu strēlniekiem bija jāiztur. Es jau agrāk zināju, ka karš ir šausmīgs, bezjēdzīgi mirst jauni un veci. Taču, ieraugot to visu, kas man stāstīts, tuvplānā, es sapratu, kādām grūtībām cauri izgāja karavīri, daži no tiem tajā laikā vēl bija bērni. Mani izbrīnīja tas, ka Artūrs, filmas galvenais varonis, pēc tam kad bija pazaudējis visu, kas viņam dārgs (mājas, ģimeni, draugus), varēja nesajukt prātā un turpināt dzīvot. (Elīze Loze)
Filmas galvenais varonis ļoti labi spēja attēlot karavīru kā jaunieti, kurš ir nobijies un nevēlas nošaut cilvēkus. Karā mira arī mana vecuma zēni… (Roberts Bočs)
Filmas beigās Artūram tiek pasniegts Lāčplēša kara ordenis, bet vai tas var izdzēst visu, ko viņš ir pārdzīvojis? Karā nav uzvarētāju, jo visi ir zaudētāji.(Mārcis Ešenvalds)
Manī valda pārdomas par mūsdienām, no vienas puses, mēs novērtējam brīvību, no otras-nē. Tagad es vēl vairāk novērtēju savu brīvību un saprotu, ka manas problēmas ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notika pirms 100 gadiem. (Linda Antiņa)
9.b klases skolēni
Zane Mētra:
No pārējiem aktieriem īpaši gribu izcelt Jēkaba Reiņa attēloto Miķelsonu. Man pašai šķita, ka Jēkabs Reinis vislabāk attēloja Miķelsona nāves ainu. Šī aina man bija visemocionālākais mirklis filmā.
Siliņa Emīlija:
Skatoties filmu, bija brīži, kad varēja raudāt, un arī brīži, kad smieties, kas parāda režisora spēju apvienot skaisto ar skumjo. Šī filma noteikti jānoskatās ikvienam latvietim, jo mums ir jāzina,cik daudz ir atdots, lai mēs varētu dzīvot savā, brīvā valstī. Filma lika atcerēties par visiem, kas savas dzīvības atdevuši, lai mūsu valsts šodien eksistētu.
Rihards Būmanis:
Visi apkārtējie mēģināja pasargāt Artūru, jo viņš bija visjaunākais no strēlniekiem, piemēram, brālis Edgars negribēja, lai viņš iet izlūkos, jo tas ir ļoti bīstami. Artūrs bija kautrīgs un negribēja nevienam darīt pāri, viņš nebija gatavs tādai vardarbībai, kāda ir kara apstākļos, bet ar laiku viņš pierada un sāka cīnīties. Mna likās, ka filmā bija par maz mūzikas un noskaņa bija pārāk laba kara laikiem.
Lapas karte
Visas tiesības aizsargātas.