Pārdomājot Dāvja Sīmaņa kinofilmā „Tēvs Nakts” redzēto

Filma man lika izvērtēt to, kādas ir cilvēku vērtības, cik noturīgas vai gluži otrādi – trauslas un nenoturīgas. Mēs visi esam cilvēki, tomēr atsevišķos laikos kāda cilvēku grupa uzskata sevi par pārāku... Noteicējs ir tas, kuram rokās ir ierocis. Cilvēka trīcošā dzīvība ir tikai viena šāviena attālumā no izdzišanas. Filma atgādināja par to, ka arī kritiskās situācijās atrodas tādi cilvēki kā Žanis Lipke, tēvs, likteņa gūstā kritušo aizbildnis. Viņa pašaizliedzīgā, cildenā rīcība man lika uzdot jautājumus arī sev. Cik ļoti es būtu gatava riskēt ar savu drošību citu vārdā? Vai es būtu uzņēmusies tādu pārdrošu un cēlu mērķu labā pakļaut briesmām savus tuvākos? Filmas vēstījumu, manuprāt, vistiešāk raksturo vārds „cilvēcība". Vai mēs pazīstam cilvēcību?
(Ance Zirnīte, 10.a)

Žaņa Lipkes gaitas un emocijas liek aizdomāties nedaudz dziļāk par ikdienišķām domām. Vai man pietiktu drosmes? Vai es nerīkotos gļēvi? Vai es saglabātu cilvēcību un spētu par to atdot dzīvību? Atbildes uz šiem jautājumiem liek justies nelāgi un lielākā vai mazākā mērā rada vēlmi laboties. Novērtēt.
(Daniela Rihtere, 10.a)

Manuprāt, izcili ir tas, ka filmas veidotāji Ž.Lipki neatspoguļo tikai kā augstsirdīgu varoni, bet parāda to, ka arī viņš ir tikai cilvēks, kuru māc šaubas un izmisums.
Es uzskatu, ka svarīgākais ir tas, ka tikai dažus gadus pirms filmā attēlotajiem notikumiem sabiedrībā valdīja augsta kultūras un sociālā attīstība. Tikai dažus gadus vēlāk šie paši cilvēki piedzīvoja neiedomājamas šausmas.
(Kristaps Kalējs, 11.a)

Filma mudina skatītājam domāt par to, cik varaskārs var būt cilvēks, jo spēj nogalināt tūkstošiem „nepareizo", lai sasniegtu kāroto. Tomēr pretstatam ir arī citi, kas riskē ar visu, kas tam dots, lai izglābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Ir arī vidus, kas pakļaujas galvenajai varai, lai neapdraudētu sevi un tuviniekus, izrādot gļēvulību. Pēc šī var spriest, ka katrs pats izvēlas to pusi, kurā vēlas atrasties. Tātad būt drošsirdīgam un cīnīties vai būt vienaldzīgam un slēpties no atbildības. Filma arī mudina aizdomāties par to, cik daudz cilvēkam ir dots mūsdienās, taču to ir jāmāk apzināties un pareizi izmantot.
(Elīna Poļanska, 11.a)

Es pēc šīs filmas atkal un atkal domāju par cilvēka nozīmi milzīgu un nežēlīgu karu priekšā. Ir smagi apzināties, ka aiz tūkstošiem nogalināto ir cilvēki, kuru dzīves tiek iznīcinātas, atstājot neizdzēšamas pēdas pasaules vēsturē. Tie ir tūkstošiem neizdzīvoto dzīvju un nepiepildīto sapņu.
(Eduards Jakovičs, 12.sb)

Grūti ir saprast, ka tādi paši cilvēki kā mēs var būt tik zvērīgs, tik varmācīgs un galu galā necilvēcisks. Ja ārējie apstākļi mūs spēj tik drausmīgi izmainīt, kas tad diktē mūsu dzīvi parastos apstākļos? Vai cilvēks pats veic savas izvēles vai tikai akli seko kādam sev nezināmam plānam?
(Teodors Bankovskis, 12.sb)