• Sākums
  • Jaunumi
  • Mūsdienu Krišjānis Barons kultūrģeogrāfiskajā ceļā

Mūsdienu Krišjānis Barons kultūrģeogrāfiskajā ceļā

Tālajā 1859. gadā Krišjānis Barons kājām veica ceļu no Tērbatas (tagad – Tartu) līdz Dundagai. Pēc noietā ceļa tapa pirmā Baltijas ģeogrāfijas un skolu ģeogrāfijas mācību grāmata «Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti».

Šogad, kad visu laiku izcilākajai Latvijas personībai (par tādu Dainu Tēvs atzīts 2004. gadā) aprit 185 gadi, Krišjāņa Barona muzejam radās ideja, ka savulaik noieto ceļu vajadzētu atkārtot. Lai ieceri realizētu, Krišjāņa Barona muzejs vērsās pie Imanta Ziedoņa muzeja, jo pēdējam ir liela pieredze dažādu pārgājienu organizēšanā.

Rezultātā tapa plāns ceļa noiešanai vēlreiz. «Jāņa Sēta» izpētīja senās kartes un izveidoja mūsdienās izejamu ceļu karti, bet Imanta Ziedoņa muzejs organizēja konkursu potenciālajiem gājējiem.

Konkursa rezultātā Imanta Ziedoņa muzejs par vienu no mūsdienu Krišjāņiem Baroniem izraudzījās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotāju Andri Ģērmani. Par citiem ceļa gājējiem kļuva arī valsts prezidents Egils Levits, Igaunijas un Latvijas kultūras ministri, dziedātājs Renārs Kaupers, laika ziņu redaktors Toms Bricis un citi. Pavisam tika izraudzīti 65 mūsdienu Krišjāņi Baroni, katram uzticot savu ceļa posmu.

Atmiņās par tā laika ceļojumu Krišjānis Barons raksta: «Ar sava ceļojuma iespaidiem un novērojumiem biju pilnīgā mierā. Galvenais, mācījos, sakarā nākdams ar dažādiem ļaudīm un apstākļiem, gan citus, gan sevi pašu apzinīgāki pazīt un apsvērt.»

Mūsdienu ceļā skolotājam Andrim Ģērmanim tika uzticēts posms no Staburaga līdz Secei. Šajā ceļā skolotājs devās kopā ar četriem savas audzināmās (12. D) klases skolēniem – Paulu Lūciju, Alisi, Edgaru un Mārtiņu.

Pēc noietā ceļa posma skolotājs Andris Ģērmanis rakstīja:

«2. septembra rīts ir pelēks, apmācies, bet lietus nelīst. Možā noskaņojumā kāpjam transportā un dodamies uz Staburagu, lai no turienes sāktu man iedoto Barona ceļa posmu, kura garums līdz Secei ir 9 km.

Vienā no galvenajām lomām visā šajā pasākumā ir īpašā cepure, kas palīdzējusi Baronam tikt pāri Daugavai un citās lietās. Man galvā to uzliek Žanete Jaunzeme–Grende, sakot, ka es ar šo cepuri līdzinos Eduardam Veidenbaumam.

Vispirms ceļā meklējam un uzmērām dižkokus. Pārsteidz, ka tik īsā ceļa posmā izdodas atrast pat trīs (parastais osis – 4,16 m, parastā kļava – 3,64 m, parastais ozols – 4,44 m) milzeņus! Tas ļauj ar jauniešiem pārrunāt dižkoku nozīmi un funkcijas – ekoloģisko, kultūrvēsturisko un ainavisko.

Izdodas īstenot arī nelielus dzejas lasījumus uz ceļā sastaptajiem laukakmeņu krāvumiem kādā izmantotā karjerā. Par to parūpējas Paula Lūcija un Alise – abas jaunās dzejnieces jau plūkušas uzvaras laurus dažādos dzejas konkursos.

Ik pa brīdim pieminam arī Imantu Ziedoni Zemgales sakarā. Atceramies Ziedoņa rakstīto: «Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.» Pieminam arī «Leišmalīti».

Ejot savulaik Barona ieto ceļu, nemitīgi vērojam kultūrainavas. Ieraugām lielo mežu daudzveidību, kuros daudz lapukoku, ir gan ošu gatves, gan bērzu birztalas, kas ļoti raksturīgas Zemgalei. Lauki apstrādāti, vairums ražas novākta.

Saprotam, ka ceļš un apkārt esošās ainavas gan kopš Barona laikiem ir būtiski mainījušās. Mazāk mežu, mozaīkveida lauku ainavu nomainījušas vienlaidu platības ar vienu lauksaimniecības kultūru. Noteikti šīs izmaiņas arī mazinājušas bioloģisko daudzveidību, bet šur tur pamanāma arī Kanādas zeltslotiņa un Sosnovska latvānis – no ārzemēm ievazātās augu sugas. Kaut arī zirgus nemanām, vairākās vietās vēl pa kādam govju ganāmpulkam var ieraudzīt.

Tā pamazām ceļš mūs aizved līdz Seces ciemam. Ļaujamies priekam uzrāpties uz salmu ruļļiem un lieliem laukakmeņiem, priecājamies par satiktu teliņu un lidojošiem putnu bariem, senu dzirnavu drupām un riteņbraucēju ar pilnu grozu Seces gailenēm. Apspriežam latviešu nacionālo virtuvi, par ko izvēršas interesanta diskusija.

Noslēgumā viesojamies Seces pagastmājā. Te nolasu lekciju «Vietas novadpētniecība un Zemgales kultūrainavas». Pēc lekcijas izvēršas neliela diskusija par Seces pagasta vietvārdiem.

Lekcijā stāstu par vietām, to pazīmēm un pētīšanu. Lielu interesi raisa arī otrajā tās daļā stāstītais un rādītais par Zemgales kultūrainavām. Platlapju meži, ozoli, auglīgās augsnes un tīrumi, blīvais upju tīkls, lazdu audzes, mazais ezerainums, ķieģeļnīcas, koku alejas, pļavas un īpašie augi (lēdzerkste, villainā gundega, lielā zvaigznīte, zīda magone) – tie ir daži no Zemgales kultūrainavas neatņemamiem elementiem. Apskatām arī desmit īpašas vietas Zemgalē no projekta «Ainavu dārgumi».

Nevaram atturēties no piedāvājuma iegriezties arī Seces baznīcā. Tur savulaik darbojies Frīdrihs Mālberģis. Viņš bijis Krišjāņa Barona skolotājs, vēlāk daudzus gadus skolojis Seces bērnus. Apglabāts Seces baznīcas kapos, kur arī nolasām nelielu fragmentu no viņa poēmas «Staburags un Liesma». It kā atkal satiekoties pēc daudziem gadiem.

Secē mūs uzņēma ļoti silti. Paldies visiem labajiem ļaudīm, kuri palīdzēja šī ceļa plānošanā un noiešanā! Šis kultūrvēsturiskais un kultūrģeogrāfiskais piedzīvojums vienmēr saglabāsies atmiņā.»

Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izvietota izstāde «Tuvie», ir otrreiz izdota un pie lasītājiem nonākusi Krišjāņa Barona grāmata «Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti». Mūsdienu Krišjāņi Baroni par ceļā gūtajiem iespaidiem un atziņām ir uzrakstījuši grāmatu «Tuvie», tā pieejama šeit: https://www.ziedonamuzejs.lv/lv/muzejs/projekti/cela-ar-baronu/musdienu-baronu-cels-digitala-gramata-tuvie . Savukārt 2021. gadā būs skatāma arī filma.


Imants Ziedonis teicis:

«Es nezinu, cilvēki, kur manas mājas.

Tik - balti putekļi putinājas.»

Ceļā!


Andris Ģērmanis

Sveicam Latvijas Republikas proklamēšanas dienā!