"Par brāļiem un tēviem, kas krituši par mūsu dzimteni!"

Soļot marš! Aiz skolotājiem stāt!

Soļojam uz "Splendid Palace", visa ģimnāzija, visi kopā – lai pieminētu un atcerētos pagājušā gadsimteņa strēlnieku veikumu.

Viens un div', viens un div'! Ilgi gaidītā pēc Aleksandra Grīna romāna uzņemtā filma "Dvēseļu putenis" aicina skatītājus.

Vidusskolēnu bars ieplūst zālē, saklūp vietās un līdz pat pēdējai minūtei visos galos skan sasaukšanās. Kad zālē nodziest gaisma, viss noklust, sejas kļūst nopietnas un acis visas kā viena veras ekrānā.

Filma iesākas priecīgi un gaiši, parādot pat kara laikā dzīvo jauniešu sparu, bet drīz ar pirmā negaidītā šāviena rīboņu visa zāle satrūkstas. Turpmākā sižeta attīstība precīzi neatbilst romāna gaitai, tomēr mākslinieciski un emocionāli iedarbīgi, izcili parāda galveno grāmatas domu un ideju, proti, mūžīgu atmiņu un piemiņu kritušajiem, kuriem ir simboliska nozīme latviešiem pat mūsdienās.

Kad filma beigusies un noklust kara trokšņi, pirms filmas pēdējiem titriem uz pusminūti var dzirdēt, kāds ir tās radītais iespaids. Zāle slīgst kapa klusumā. Ja balkonā nokristu adata, to dzirdētu līdz pirmajai rindai.

Lēnām atgriežas lampu gaisma, un sākas čaboņa, pošoties uz izeju. Valodas iesākas bailīgi, it kā to runātāji vēl kavētos tikko redzētajās ainās un iespaidos. Varbūt kāds izņems no bibliotēkas Aleksandra Grīna romānu vai varbūt kāds klausīsies uzmanīgāk vēstures stundās. Galu galā, filmas ainas vēl ilgi paliks atmiņā, rosinot jautajumus un meklējot izskaidrojumus...