Līdz šim par arheoloģiju bijām dzirdējuši tikai kā par vēstures pētīšanas nozari, bet nesen, mācoties par aizvēsturi un antropoģenēzi, uzzinājām, ka, lai testētu un iekāptu aizvēstures cilvēkveidīgā kurpēs, arheoloģijai ir apakšnozare – eksperimentālā arheoloģija, kurā interesenti darbojas ar aizvēstures cilvēku rīkiem un materiāliem, lai izprastu viņu domāšanu un apskatītu to darbošanās iespēja

Lai arī mēs ar klasi šajā arheoloģijas virzienā varētu ieskatīties praktiski, mūsu klases audzinātājs uz skolu ataicināja Latvijas nacionalā vēstures muzeja arheologijas departamenta darbinieku Dr. hist. Artūru Tomsonu, zinošu arheologu, kurš pēdējos gados pievērsies tieši šīs nozares eksperimentālajai apakšnozarei.

Pēc viņa stāstītā radām atziņu, ka eksperimentālā arheoloģija ir vērtīga vēstures nozare, ar kuru var iegūt dziļākus priekšstatus par aizvēstures cilvēkveidīgo dzīvi un domāšanas virzienu, kā arī atklāt vai pierādīt dažādu darbarīku pastāvēšanu.

A. Tomsons bija atvedis nelielu daļu savā krājumā esošo aizvēsturē izmantoto iežu, paša uzmeistaroto darbarīku un rotu klāstu. Mūsu klases pirmais kopīgais uzdevums bija tos sarindot secīgā līnijā no pašiem primitīvākajiem, no iežiem veidotajiem, līdz pat no dzelzs kaldinātajiem darbarīkiem un aksesuāriem. Jāatzīst, šo darbu paveicām ļoti precīzi (atmiņā vēl dus tikko iegūtā informācija vēstures stundās).

Tad mums bija iespēja pašiem iemēģināt roku primitīvāko akmens darbarīku veidošanā. Te pārliecinājāmies, ka, lai gan seno laiku cilvēkveidīgā smadzeņu tilpums bijis daudz reižu mazāks par mūsdienu, izdzīvošanai un darba rīku gatavošanai vajadzēja speciālas un precīzas iemaņas, kuras mūsu gadsimtā jau sen kā aizmirsušās.

Tomēr, izkāpjot no parastā vēstures stundu režīma un iekāpjot eksperimentēšanā ar aizvēstures sadzīves liecībām, ieguvām jaunu perspektīvu uz šo vēstures periodu un tā problēmām.

Ar sveicieniem no aizvēstures

10. a klase