Mani pieci vārdi, kas raksturo pēcsajūtas pēc izrādes noskatīšanās, ir: emocijas, stāsts, spēks, liktenis un māksla.

Man liekas, ka, lasot Aspazijas biogrāfiju, man bija iespēja saprast emocijas, bet, skatoties izrādi, -sajust. Es vēlreiz pārliecinājos, cik stipra viņa bija, un sapratu, kāpēc ir jālasa ne tikai viņas darbi, bet arī viņas biogrāfija. Ne viss Aspazijas dzīvē izdevās tā, kā viņa to iedomājās vai vēlējās, tomēr, manuprāt, viņa izdarīja visu iespējamo un pat vairāk, lai cilvēki atcerētos viņu vēl ilgi pēc viņas dzīves.

Paldies par lielisko iespēju paskatīties šo izrādi! (Sofija Mickēviča, 11.b klase)

Šie daži vārdi, manuprāt, ir: visaizraujošākā izrāde, kas redzēta pēdējā laikā!

Pirmkārt, paldies par iespēju redzēt šo izrādi. Lai arī skatījos vakarā, tā neļāva man aizmigt. Otrkārt, nostalģija, kas radās, skatoties izrādi, bija burvīga. Nevaru sagaidīt, kad teātri jau vasarā atsāks sezonu. Pati izrāde ir lielisks veids, kā parādīt vieglā un saprotamā veidā (īpaši jauniešiem, kuri lielākā daļa diemžēl nevēlas lasīt grāmatas) Aspazijas un Raiņa attiecības, viņu īsto dabu un ka patiesībā viņi paši ir tikai cilvēki, nevis varoņi ar superspējām. (Karlīna Emīlija Melberga, 11.b klase)

Izrāde, lai gan bija gara, lika laikam skriet vēja spārniem. Man patika gan projekcijas lietojums lokācijas maiņai, gan aktieru, it īpaši Baibas Brokas, meistarīgais sniegums, gan Aspazijas un Raiņa publisko un privāto rakstu darbu iekļaušana izrādes tekstā. Novērtēju, ka tika dāvāta iespēja noskatīties šo brīnišķīgo izrādi. (Rūta Anna Eisāne, 11.e klase)