Šogad 3. martā mūsu klasei bija brīnišķīgā iespēja izbaudīt aktiera Ērika Vilsona iestudēto Rūdolfa Blaumaņa lugu "Pazudušais dēls". Izrādes sākumā mēs visi sasveicinājāmies, ieslēdzām kameras zoom platformā, redzējām viens otra sejas un reakcijas, kas radīja ļoti patīkamu, mājīgu atmosfēru. Ē. Vilsons no sākuma nedaudz pastāstīja par teātri un lugām, kas ir drāma, ko mēs varam sagaidīt, kā arī nekautrējās no jokiem, kas noteikti uzlaboja atmosfēru un atkausēja ledu starp mums, skatītājiem, un viņu, aktieri. Kad šķita, ka mēs jau esam labi pazīstami draugi, viņš atsvaidzināja mūsu atmiņu par 11. klasē lasītās Rūdolfa Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" notikumiem un personāžiem. Pirms izrādes sākuma mūs aicināja tēlot līdzi un iedalīja dažiem atbilstīgas lomas, tomēr vēlāk nevienam nekas nebija jātēlo. 

Daži secinājumi par monoizrādi 

Luka: "Jāuzteic Ērika Vilsona aktierspēle, ievadā viņš ieintriģēja mūs ar personīgiem pārdzīvojumiem, kā arī lika mums atminēties savus. Piesaistījis mūsu uzmanību, aktieris notēloja visu lugu ļoti pārliecinoši un izteiksmīgi, likdams varoņu jūtas izjust katram uz savas ādas. Taču galvenais – Ēriks Vilsons visu izrādi pavadīja ar smaidu uz sejas, kas man dienu padarīja daudzreiz pozitīvāku un krāsaināku. Ar ļoti minimāliem resursiem un iespējām Ēriks Vilsons spēja padarīt gadsimtu senu lugu aktuālu un aizraujošu, nezaudējot tās saturu un idejas."

Rūdolfs: "Manuprāt, ja izrādes veidošanā tiktu iesaistīti vismaz daži skatītāji, tad šī izrāde nešķistu tik "virtuāla", tas ir, starp vadītāju un skatītājiem būtu kāda vienojoša saikne, jo tagad sanāca tā, ka Ēriks Vilsons visu izrādes laiku būtībā runāja pats ar sevi. Protams, tas ir pieņemami klātienes izrādēs, taču virtuālajā vidē prasās savstarpēja komunikācija. Vēl diezgan dīvaini šķita tas, ka šajā monoizrādē Blaumaņa luga tika gandrīz vai atstāstīta, taču jāpiemin, ka Vilsons to darīja plūstoši, tāpēc bija prieks klausīties. "

Katrīna: " Beigās man radās pārdomas par dzīves jēgu. Piemēram, kāpēc ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un sākt adīt atkal... Un vēl piefiksēju vienu būtisku domu. Reizēm ir tā, ka tad, kad mēs saprotam, kā vajag rīkoties, jau ir par vēlu. Bet tas ir normāli, ka cilvēki kļūdās. Un ir jāsaprot, ka reizēm kļūdas nevar labot."