Font Size

Fonta Izmērs

Notikumu apskats

21. martā, plkst. 17:00, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas aktu zālē, Krišjāņa Valdemāra ielā 1. EUROSCOLA konkursa ietvaros norisinājās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēnu rīkota diskusija “Vardarbība pret sievieti un vardarbība pret vīrieti - kopīgais un atšķirīgais”. Diskusijā tika pievērsta uzmanība arī šobrīd Latvijā aktuālajam Stambulas konvencijas jautājumam EUROSCOLA konkursa mērķis ir stiprināt jauniešu interesi un izpratni par Eiropas Savienības procesiem, lēmumu pieņemšanu un to nozīmi cilvēku dzīvē.

Pasākums sākās ar uzņēmējas un institūta European Institute for Gender Equality Latvijas pārstāves Daces Kavasas informatīvu lekciju par vardarbības izpausmēm un to sekām, kā arī ar Stambulas konvencijas pamatnostādnēm. Lekcijā tika uzsvērts, ka lielākā daļā postpadomju reģiona valstu, tai skaitā Latvijā, aptuveni pusē gadījumu, kad notikusi vardarbība pret sievieti, cilvēki uzskata, ka vainīga bijusi pati cietusī. 2016. gadā bijuši 127 letāli gadījumi, un gandrīz pusi no slepkavībām bija veikuši upura tuvinieki, kas norāda, ka vardarbība visbiežāk notiek tieši ģimenē. Tika uzsvērts, ka cilvēki Latvijā, baidoties aizskart citu personīgo telpu, bieži vien neziņo par iespējamu vardarbību, piemēram, kaimiņos. Tika runāts arī par reti pieminētām vardarbības formām - vecākiem un pensionāriem, kas cieš no bērniem un kāpēc vardarbības gadījumā bieži turpina vainot cietušos?

Pēc lekcijas sekoja diskusija, ko moderēja Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas politikas skolotājs Roberts Rasums un kurā savu pozīciju pauda Edmunds Jurēvičs (Vienotība), Roberts Ozols (Nacionālā apvienība ''Visu Latvijai!'' - ''Tēvzemei un Brīvībai/LNNK), Katoļu baznīcas priesteris Juris Zarāns un resursa centra sievietēm ''Marta'' politiskā koordinatore Agate Rublovska.

 Visas pārstāvošas puses piekrita, ka vardarbība un ar to saistītās problēmas ir jārisina un jāaktualizē sabiedrībā. Saasinājumus diskusijas laikā radīja jautājumi par to, kāpēc persona, kurai tik darīts fizisks vai morāls kaitējums, nevēlas to ziņot atbilstošajām varas iestādēm un/vai uzskata, ka pati ir vainīga konkrētajā situācijā un vai, ratificējot Stambulas konvenciju, tiks panākts vēlamais rezultāts? A. Rublovska skaidroja, ka vardarbības neatzīšana un samierināšanās ar to izskaidrojama ar cilvēcisku faktoru - cilvēks kaunas atzīt, ka ir vājš, tāpēc pacieš pāri darīšanu. R. Ozols, E. Jurēvičs un A. Rublovska vairākkārt uzsvēra, ka jaunu likumu ieviešana ir nepieciešama un tie palīdzēs mazināt vardarbību sabiedrībā, taču to neatbalstīja J. Zarāns. J. Zarāns diskusijas laikā ieturēja nostāju, ka vardarbība un tās izpausmes indivīdos pret citiem cilvēkiem rodamas bērnu audzināšanā, proti, kā iemāca izturēties pret citiem cilvēkiem.

Atšķirīgs viedoklis bija jautājumā par to, vai Latvijā nepieciešams ratificēt Stambulas konvenciju vai arī pietiek ar Latvijas likumdošanas pilnveidošanu. Sarunas gaitā R. Ozols un E. Jurēvičs vairāk sliecās uz to, ka vardarbības atrisinājums ir jārod Latvijas likumos, kuros skaidri jādefinē, kad vardarbība kļūst nopietna un sodāma, turklāt E. Jurēvičs arī atgādināja, ka Vienotība ir par Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā. Pretēji tam J. Zarāns uzsvēra, ka Stambulas konvencija nerisinās problēmu ar vardarbību un tās izpausmēm, bet pastiprināta ētikas/kristīgā mācība skolās to varētu sekmēt. Noslēgumā A. Rublovska atzīmēja, ka situācija Latvijā ir uzlabojusies; ir apstiprināti virkne likumu, kā arī izveidotas atbalsta organizācijas, kuras palīdz vardarbībā cietušajiem gan ģimenēs, gan publiskā telpā, taču viņa uzskata, ka vajadzīgs arī turpmāks darbs šo likumu pilnveidošanā.

Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas pasākuma rīkotāji